25 gadi brīvās Latvijas - panākumi un kļūdas.

Mar. 3, 2017

Pagājis jau vairāk kā ceturtdaļgadsimts nu jau var padomāt par zināmu vēsturisku tradīciju - cik labi tad esam izmantojuši demokrātijas iespējas, ko esam izdarījuši labi un ko esam sačakarējuši. To, ka ne viss ir labi, var saprast pēc visai plaši izplatītā uzskata - es mīlu šo zemi un nemīlu šo valsti. Tā tiek uzsvērts, ka pastāv zināma nesaskaņa starp varu, valsti un mums. Kā tas ir radies? Vairāk nekā ceturtdaļgadsimts ir pietiekami ilgs laiks, lai sāktu iezīmēties vēsturiska tradīcija. 

Padomāsim par ļoti vienkāršu un reizē simbolisku piemēru - par prezidenta pils degšanu, applūšanu un to lustru, kas nogāzās dažas stundas pēc tam, kad pilī bija augsti viesi. Paveicās izsprukt no skandāla. Labi meistari un inženieri parasti neko tādu nepieļauj, tomēr notikušai`liek domāt, ka tie labie un atbildīgie vai nu tur nav bijuši, vai kaut kādi bezatbildīgie ir visu salaiduši grīstē. Kā viņi tika pie iespējas kaut ko darīt vienā no valsts simboliem - prezidenta pilī un kā sanāca tā, ka jau pēc pirmās kļūdas - ugunsgrēka bēniņos, netika izdarīti būtiski secinājumi.

Būtiski secinājumi ir kaut kas vairāk par atziņu, ka montētājs Pēteris smēķēja bēniņos vai darīja kaut kādus darbus, pēc kuriem vajadzētu pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Būtiski secinājumi attiecas uz pārvaldi, uz procesu kontroli, uz darbu vadīšanu un pareizu attieksmi.

Kāds tad ir atbildīgs meistars, pārvaldnieks, inženieris, procesa pārraugs? Mēs droši vien visi zinām tādus cilvēkus, pie kuriem ir rinda, pakalpojumi ir dārgi, prasības pret darba vidi un materiāliem ir augstas, tur būs principi, noteikumi un būs pareizi un nepareizi, nevis ierastā izplūdusī politkorektā žļurga, ka var būt tā un var būt šitā. Tāds cilvēks neliks nekvalitatīvus ķīeģeļus, neekonomēs uz vadiem un griestu lustrai pārliecināsies, vai tā skrūve ir pareizi iestiprināta, pat ja vajadzēs nokalt apmetumu ar ģipša rozītēm, lai visu sataisītu pareizi un sakasīties ar darbu vadītāju vai pasūtītāju.

Daudziem viņi nepatīk, jo baltu sauc par baltu, melnu sauc par melnu, materiālus ieraut nevar, tievākus vadus, lētākas trubas, nocenotus materiālus realizēt viņu projektos nevar. Strādniekam būs jāstrādā pareizi, nevis kaut kā, saviem priekšniekiem vini var pateikt, ka šitas projekts ir nepārdomāts un izlabot to kau ko maksās, paies kāds laiks, bet tad būs droši un pareizi. Ja šefs uzstās uz ekonomiju, termiņiem, kas ietekmē kvalitāti, tad viņi var arī atteikties realizēt tādu projektu, Ļoti daudziem tādi nepatīk, bet daudzi grib drošu pili, labu izglītību, lielas pensijas un vēl visu ko, kam pamatā ir pareiza attieksme, nekas cits. Tādi cilvēki nodrošina atbildību, kvalitāti un ilgtspēju, pieprasot principus, atbildību un noteiktu precizitāti bez pielaidēm un liberālā relatīvisma. Tas attiecas uz šāda tipa cilvēkiem, kas strādā attiecīgajās nozarēs un pārvaldē.

Šeit iezīmējas zināms duālisms. Gribam labi dzīvot, bet paši šādus te gudrīšus, principiālos, atbildīgos, kārtības pieprasītājus īpaši neciešam. Tādu pils nebūšanu piemēru var mierīgi parnest uz citām dzīves situācijām. Piemēram izglīībā. Arī šajā nozarē individuālas (v)ērtības tiek vērtētas augstāk par talantu attīstīšanu un valsts potenciālo labumu no tā. 

Māris Pūķis TV24 "Pilsētas Pulss" kaut kad, nevaru atrast kad.

"Protams, mērķis ir - vienādi labi visiem. ....... vienādība nozīmē ko, tas nozīmē to, ka bērns, kurā ir spējīgāks un ātrāk apgūst priekšmetus sēž bez jēgas tajā klasē un gaida, kad tad nu pārējie pievilksies klāt un faktiski tam skolotājam ir jāstrādā pēc pēdējā, kad pēdējais tiek līdzi, šādā veidā iznāk, ka mums ir daudz laika. Pret to ir zāles, kas ir zināams pasaulē un tās saucas - kompetencēs balstīta izglītība. {Žurnāliste- uz to iet vispār.... } Nē, tas ir tas, ka Latvijā lieto vārdu, - kompetencēs balstīta izglītība, bet nelieto šo principu. Princips ir ļoti vienkāršš. Princips ir tāds - ja es varu apgūt to kursu trijos gados, tad es beidzu to kursu trijos gados. otrs beidz astoņos gados, bet mums saukļus saraksta, kas ir saistīti ar labu pārvaldību, bet nesauc to galveno principu, ka skola kļūst lēta, ekonomiska un pastiprinām diferenci starp vienu skolnieku un otru. Tā nav ļoti patīkama sociāla sistēma..... tas nozīmē, ka nāksies tam vecākam skatīties, ka mans bērns, teiksim, tiek pa pieciem gadiem cauri, kaimiņam - pa sešiem, bet tam tur kaimiņam pa trijiem gadiem to izmācās, bet tas ir veids, kā attīstīt talantus , veids, kā Latvja var beidzot sasniegt to Latvijas vidējo līmeni un dažos jautājumos apsteigt, ja mēs sēžam uz vietas un gribam turpināt vilkties visiem aiz muguras, tad mēs varam turpināt tā kā tagad.... vajadzētu ieviest kompetencēs balstītu izglītību, kas balstās uz sacensību, nevis uz to saudzējošo attieksmi, kas ir balstīta uz.... (protams, jāstrāda arī ar bērniem, kas netiek līdzi), bet tomēr uzmanība jāpievērš arī talantīgajiem bērniem, lai tie talantīgie bērni kļūst par labiem uzņēmējiem."

Tā nepatika pret tiem gudrākajiem jau tiek iekodēta skolā un neviens pat nedomā šo jautājumu risināt. Ka tik vairākumam labi un pieņemami, tas, ka kritiskajos brīžos nav neviena, kas atbildīgi un ar zināšanam atrisina problēmas. Nu nepatīk tie gudrīši skolā, nepatīk tie atbildīgie un dažādus fizikas likumus ievērojošie, kuri nepieiļaus tik stulbas kļūdas un, ja tādas pieļautas, skaidri uz tām norādīs. Sociālās realitātes, cik biezs kantoris to visu salaida grīstē, kurš kuram rados un kuri studiju laikā kopā dzēruši, protams, netiks ņemti vērā. Pēc šāda sociāli neapdomīga gājiena tālāko nosaka sabiedrība. Vai tā atteiksies no savas hierarhijas kaut kādas tur lustras dēļ un kaut kādu noteikumu dēļ.   

Turpinājums sekos

---- b

Padomdevēji un uzticības personas - kas viņi ir un ko viņi māca.

 

Laiku pa laikam sociālajās reklāmās bērniem stāsta, ka nevajag uzticēties kuram katram internetā, sūtīt bildes un video, stāstīt, kur dzīvo, kas ir vecāki, kas ir mājās, kas nav un visādus sensitīvus datus. To sabiedrība uztver ar sapratni, ka sazin kas tiem tur otrā ekrāna pusē ir padomā, jādomā un jāuzmanās. Jau mazāk kritiski tiek uztvertas visādas lielākas un mazākas vietējas zvaigznītes. Dažam labam tika pamanīta zināma tendence valkāt kaut kāda viena zīmola apģērbus, izmantot noteikta ražotāja mantas, un nekur nebija minēts, ka tā ir reklāma un tas zvaigznis ar to visu pelna naudiņu.
Jau cita līmeņa emocijas un attiecības ir ar tā sauktajām uzticības personām - tie ir dažādi cilvēki, kuriem bērni kaut kādu iemeslu dēļ uzticas un grib līdzināties un ir gatavi prasīt padomus un emocionālu atbalstu. Un vai te nesanāk tā, ka var tam zvaigznim vai zvaigznītei paprasīt padomus arī par tādām tēmām, kur vispirms jau vecākiem būtu pavisam atšķirīgs viedoklis, kur vispār nav nekādu attiecību problēmu, bet tikai vajag mācīties skolā uzdoto un sakopt istabu un nekādas nomācošas ietekmes no vecākiem nav un tur var parādīties arī diezgan konkrēta ģimenes vai paša bērna attiecību vai veselības problēma un tas zvaigznis vai zvaigzne var iedot pavisam aplamu padomu vienkārši pārspīlējot sīkumus un ejot līdzi tīņa sakāpinātajām emocijām un nepamanot tiešām nopietnas lietas. Un tie tīņa sensitīvie dati tajās vēstulēs un telefona sarunās - tie tiešām netiks izmantoti nevietā? Nejauši nekur neparādīsies?
 
 
Pamatojums šīm te sarunām it kā ir cēls - viņu bērnībā esot apsaukājuši, situši, špļāvuši un tagad viņš grib palīdzēt sev līdzīgajiem, kas varbūt jūtas tāpat. Šādam pamatojumam emocionāli vajadzētu novērst visus iebildumus - kā tu vari kaut ko iebilst, bērniem taču skolā ir tik grūti! Tam tomēr ir vecāki, skola, skolotāji, psihologi, bērnu tiesību organizācijas, policija galu galā. Un psihologi un psihoterapeiti, kas strādā ar cilvēku emocijām, tomēr paši iziet zināmu terapiju, lai šajās te palīdzošajās attiecībās neienestu savu pārdzīvojumu mieles un palīdzēšanas process būtu labs un efektīvs.

Ja nu internetā reklamē sevi kā stila konsultantu un par nelielu samaksu ir pieejama stila konsultācija - var kopā iepirkties un saņemt padomus, cik labi tas izskatās, kā piestāv tās modernas stilīgās drēbes vai hennas tetovējumi, tad taču var pie viena paprasīt padomus par attiecībām. Ko darīt, ja mamma un tētis ir atpalikuši no dzīves, prasa pildīt mājasdarbus un nosaka laiku, līdz cikiem jābūt mājās. Vai arī, nupat izjuka attiecības, laikam ir depresija, naktī nevar aizmigt, draudzene ieteica stilīgi iepirkties un notetovēties un pie viena pakonsultēties, ko darīt. Vai varbūt vecāki šķiras un neprot to jēdzīgi izdarīt un izmanto bērnus viens pret otru. Vai arī ģimenē tiešām pastāv fiziska vai verbāla varmācība, uzticas stila konsultantam un nu paprasīs, ko darīt. Varbūt klasē notiek kaut kas, kam nebūtu jānotiek. Varbūt visas ķengāšanās un apvainojumi notiek internetā. Par to arī var paprasīt padomu stila konsultantam. Ja jau viņš saprata, cik ļoti vecāki nesaprot, kas ir laba mūzika vai tetovējums, tad jau viņš sapratīs arī ko darīt, ja ir bezmiegs, nomākts garastāvoklis pēc attiecību izjukšanas vai depresija. Bārmenim un frizierei taču arī visu ko stāsta, bet viņi vismaz sabiedrības apziņā neskaitās kā šādu jautājumu konsultanti. Kvalitatīva psiholoģiska palīdzba nav tikai atbalsts un piekrišana visam, ko tas atbalstāmais stāsta, jo pamatpakalpojumu taču pērk, vienalga, vai, lai aizdzītu drūmās domas, taisa jaunu frizūru, iepērk ektravagantu apģērbu pēc konsultanta ieteikuma vai piedzeras. Galvenais, ka patērē! Un tādam taču pretī daudz neko nepateiksi, jo tad viņš nenāks pie tevis!

Būtu jāizvērtē, no kā šajā vecumā saņemt saprašanu un pieņemšanu, jo attīstības periods ir diezgan interesants un gana sarežģīts pašam pusaudzim.
 
Agrās jaunības stadija - pusaudzis 12 – 18 gadi 
Pēc Eriksona teorijas šajā vecumā notiek identitātes atrašana. No bērna kļūst par pieaugušo un tas ir diezgan sarežģīts dzīves periods. Pusaudzim šajā vecumā ir raksturīgs maksimālisms, citu vērtību noliegšana un melnbalta domāšana - citi ir vai nu slikti, vai labi, tas viss mainās, notiek norobežošanās un kaut kādu ideālu un dzīves skolotāju meklēšana. Problēmu gadījumā šajā vecumā var būt mērķa izjūtas un interešu trūkums, neko negribas darīt, pašvērtējums svārstās no "es nekas neesmu" līdz "es esmu liels un gudrs", tas arī mainās, var būt tieksme pēc biedrošanās ar dažādām alternatīvām kompānijām, var iesaistīties sociāli nelabvēlīgās grupās, ja nevar apliecināt sevi ar labo, apliecinās sevi ar slikto, atšķirīgo, pilnīgi pretējo vispārpieņemtajam, lai tikai iespītētu. Vecāki un skolotāji ar savu nosodījumu pat var veicināt negatīvās identitātes veidošanos, tur jāatrod individuāla pieeja, kā to periodu pārdzīvot. 
 
http://calis.delfi.lv/forums/tema/18385525-prezervativi/  Te diezgan jēdzīga diskusija, kas tīņiem jāzin 14-16 gados pārsvarā par to, kā izsargāties no grūtniecības un HIV un tas, ka attiecības nav tikai stresa un spriedzes samazināšanai, bet ir kaut kas vairāk. 
 
https://www.tvnet.lv/6278534/kontracepcijas-vieta-perk-lupeniti-pusaudze-izvelas-abortu?
 
Par pārmērīgu sabiedrības seksualizāciju. Ja kāds stāsta, ka sabiedrībā nav nekādas pārmērīgas seksualizācijas, tad kādam ir jāpasaka, ka ir gan un nav jāmērkaķojas visām modernajām tendencēm līdzi.
 
9.oktobris 15.06 Seksuālā audzināšana sabiedrībā, skolā, mājās
Biedrība "Sargāsim mūsu bērnus!" nesen nākusi klāja ar paziņojumu, ka skolās mācību saturs tiek pārlieku seksualizēts. Vai tā ir taisnība, vai skolās būtu nepieciešams bērniem mācīt ģimenes veidošanas pamatus, tradicionālās vai netradicionālās ģimenes formas un dzimumlomas?
Noklausieties arhīva sižetu. Es par tādu audzināšanu, kas tur tiem meitenes vecākiem sanācis, ne par to, ko tantes radio mēģina iestāstīt.

Un vēl - būtu jāizdala 12-14-15 gadu vecums un 16-18 gadu vecums. Vispirms jau - kā izskatās zēns vai meitene 12-13 gados gados un kā 16-17 gados un kad ir lielāka iespēja vilties un sadomāties visādas muļķības un vai tām bērnam ir blakus vecāki, ar ko dalīties savās domās, ja ir kāda krīze, vai arī tie pelna naudu Anglijā, mājās ir tikai vecāmamma vai tante un tad jau visādi alternatīvie padomdevēji turpat vien ir, kas tam pumpainajam neveiksminiekam ir gatavi dot visādus padomus. Tas neveiklais attiecību dibinātājs 12 vai 14 gados var smagi vilties savās gaidās un izdarīt sazin kādus secinājumus savā tīniskajā maksimālisma domāšanas un emociju stāvoklī. Fiziskā un emocionālā attīstība var būt diezgan atšķirīga šajos vecumos un, ja tā interese par attiecībām nav, tad nav ko mēģināt kaut kādu citu noteiktu termiņu dēļ mēģināt tās attiecības nodibināt un pusaudža maksimālismā stresot, ja nesanāk un kur nu vēl ņemt vērā citu jokus un ņirgas. Ja skolā ir apcelšanās un mobings, tad tas ir jārisina skolai, skolotājiem un psihologiem. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis ir 116111. 5.februārī rīko īpašu akciju "Drošāka interneta diena". Varbūt vajag piezvanīt?

Tādas pārdomas šī te sižeta sakarā. Kāpēc gan 13 gadigas tīnes mamma nevarētu izlemt, ko klausīsies viņas meita un ko ne. Un kāpēc šī sieviete jāapsaukā komentāros?