25 gadi brīvās Latvijas - panākumi un kļūdas.

Mar. 3, 2017

Pagājis jau vairāk kā ceturtdaļgadsimts nu jau var padomāt par zināmu vēsturisku tradīciju - cik labi tad esam izmantojuši demokrātijas iespējas, ko esam izdarījuši labi un ko esam sačakarējuši. To, ka ne viss ir labi, var saprast pēc visai plaši izplatītā uzskata - es mīlu šo zemi un nemīlu šo valsti. Tā tiek uzsvērts, ka pastāv zināma nesaskaņa starp varu, valsti un mums. Kā tas ir radies? Vairāk nekā ceturtdaļgadsimts ir pietiekami ilgs laiks, lai sāktu iezīmēties vēsturiska tradīcija. 

Padomāsim par ļoti vienkāršu un reizē simbolisku piemēru - par prezidenta pils degšanu, applūšanu un to lustru, kas nogāzās dažas stundas pēc tam, kad pilī bija augsti viesi. Paveicās izsprukt no skandāla. Labi meistari un inženieri parasti neko tādu nepieļauj, tomēr notikušai`liek domāt, ka tie labie un atbildīgie vai nu tur nav bijuši, vai kaut kādi bezatbildīgie ir visu salaiduši grīstē. Kā viņi tika pie iespējas kaut ko darīt vienā no valsts simboliem - prezidenta pilī un kā sanāca tā, ka jau pēc pirmās kļūdas - ugunsgrēka bēniņos, netika izdarīti būtiski secinājumi.

Būtiski secinājumi ir kaut kas vairāk par atziņu, ka montētājs Pēteris smēķēja bēniņos vai darīja kaut kādus darbus, pēc kuriem vajadzētu pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Būtiski secinājumi attiecas uz pārvaldi, uz procesu kontroli, uz darbu vadīšanu un pareizu attieksmi.

Kāds tad ir atbildīgs meistars, pārvaldnieks, inženieris, procesa pārraugs? Mēs droši vien visi zinām tādus cilvēkus, pie kuriem ir rinda, pakalpojumi ir dārgi, prasības pret darba vidi un materiāliem ir augstas, tur būs principi, noteikumi un būs pareizi un nepareizi, nevis ierastā izplūdusī politkorektā žļurga, ka var būt tā un var būt šitā. Tāds cilvēks neliks nekvalitatīvus ķīeģeļus, neekonomēs uz vadiem un griestu lustrai pārliecināsies, vai tā skrūve ir pareizi iestiprināta, pat ja vajadzēs nokalt apmetumu ar ģipša rozītēm, lai visu sataisītu pareizi un sakasīties ar darbu vadītāju vai pasūtītāju.

Daudziem viņi nepatīk, jo baltu sauc par baltu, melnu sauc par melnu, materiālus ieraut nevar, tievākus vadus, lētākas trubas, nocenotus materiālus realizēt viņu projektos nevar. Strādniekam būs jāstrādā pareizi, nevis kaut kā, saviem priekšniekiem vini var pateikt, ka šitas projekts ir nepārdomāts un izlabot to kau ko maksās, paies kāds laiks, bet tad būs droši un pareizi. Ja šefs uzstās uz ekonomiju, termiņiem, kas ietekmē kvalitāti, tad viņi var arī atteikties realizēt tādu projektu, Ļoti daudziem tādi nepatīk, bet daudzi grib drošu pili, labu izglītību, lielas pensijas un vēl visu ko, kam pamatā ir pareiza attieksme, nekas cits. Tādi cilvēki nodrošina atbildību, kvalitāti un ilgtspēju, pieprasot principus, atbildību un noteiktu precizitāti bez pielaidēm un liberālā relatīvisma. Tas attiecas uz šāda tipa cilvēkiem, kas strādā attiecīgajās nozarēs un pārvaldē.

Šeit iezīmējas zināms duālisms. Gribam labi dzīvot, bet paši šādus te gudrīšus, principiālos, atbildīgos, kārtības pieprasītājus īpaši neciešam. Tādu pils nebūšanu piemēru var mierīgi parnest uz citām dzīves situācijām. Piemēram izglīībā. Arī šajā nozarē individuālas (v)ērtības tiek vērtētas augstāk par talantu attīstīšanu un valsts potenciālo labumu no tā. 

Māris Pūķis TV24 "Pilsētas Pulss" kaut kad, nevaru atrast kad.

"Protams, mērķis ir - vienādi labi visiem. ....... vienādība nozīmē ko, tas nozīmē to, ka bērns, kurā ir spējīgāks un ātrāk apgūst priekšmetus sēž bez jēgas tajā klasē un gaida, kad tad nu pārējie pievilksies klāt un faktiski tam skolotājam ir jāstrādā pēc pēdējā, kad pēdējais tiek līdzi, šādā veidā iznāk, ka mums ir daudz laika. Pret to ir zāles, kas ir zināams pasaulē un tās saucas - kompetencēs balstīta izglītība. {Žurnāliste- uz to iet vispār.... } Nē, tas ir tas, ka Latvijā lieto vārdu, - kompetencēs balstīta izglītība, bet nelieto šo principu. Princips ir ļoti vienkāršš. Princips ir tāds - ja es varu apgūt to kursu trijos gados, tad es beidzu to kursu trijos gados. otrs beidz astoņos gados, bet mums saukļus saraksta, kas ir saistīti ar labu pārvaldību, bet nesauc to galveno principu, ka skola kļūst lēta, ekonomiska un pastiprinām diferenci starp vienu skolnieku un otru. Tā nav ļoti patīkama sociāla sistēma..... tas nozīmē, ka nāksies tam vecākam skatīties, ka mans bērns, teiksim, tiek pa pieciem gadiem cauri, kaimiņam - pa sešiem, bet tam tur kaimiņam pa trijiem gadiem to izmācās, bet tas ir veids, kā attīstīt talantus , veids, kā Latvja var beidzot sasniegt to Latvijas vidējo līmeni un dažos jautājumos apsteigt, ja mēs sēžam uz vietas un gribam turpināt vilkties visiem aiz muguras, tad mēs varam turpināt tā kā tagad.... vajadzētu ieviest kompetencēs balstītu izglītību, kas balstās uz sacensību, nevis uz to saudzējošo attieksmi, kas ir balstīta uz.... (protams, jāstrāda arī ar bērniem, kas netiek līdzi), bet tomēr uzmanība jāpievērš arī talantīgajiem bērniem, lai tie talantīgie bērni kļūst par labiem uzņēmējiem."

Tā nepatika pret tiem gudrākajiem jau tiek iekodēta skolā un neviens pat nedomā šo jautājumu risināt. Ka tik vairākumam labi un pieņemami, tas, ka kritiskajos brīžos nav neviena, kas atbildīgi un ar zināšanam atrisina problēmas. Nu nepatīk tie gudrīši skolā, nepatīk tie atbildīgie un dažādus fizikas likumus ievērojošie, kuri nepieiļaus tik stulbas kļūdas un, ja tādas pieļautas, skaidri uz tām norādīs. Sociālās realitātes, cik biezs kantoris to visu salaida grīstē, kurš kuram rados un kuri studiju laikā kopā dzēruši, protams, netiks ņemti vērā. Pēc šāda sociāli neapdomīga gājiena tālāko nosaka sabiedrība. Vai tā atteiksies no savas hierarhijas kaut kādas tur lustras dēļ un kaut kādu noteikumu dēļ.   

Turpinājums sekos