Zviedru draugi.

Jun. 21, 2017

Kopš neatkarības atgūšanas un krīzes, kurai mēs esot tikuši pāri, aizvien aktuālāks šķiet jautājums par to, kas tad mums kā valstij ir īsti draugi un kas tādi nav. Dažāda veida aptaujās diezgan liels ir to cilvēku skaits, kas nopietni atceras padomju sistēmas škietamās priekšrocības, ko dažādi politologi, komentētaji un antropologi mēģina skaidrot ar vecās domāšanas paliekām, no kurām tik vajagot tikt vaļā, nomainīties paaudzei un viss notiksies jauki un pareizi un Latvija tiks par laimības zemi. Kaut kā negribās tik ilgi gaidīt.

Gadu gadiem ziemeļvalstis, sevišķi Zviedrija, tiek pieminēta kā likumības, sociālas atbildības, un arī kā saimnieciski sakārtota un vispār paraugvalsts. Taču diezgan bieži publiskajā telpā mēģinājumi saprast, vai viss šajā jaukajā paraugā un piemērā ir tik labs un derīgs, uzreiz nonāk austrumu-rietumu ietekmes strīdos un jelkāda doma par to, ko tad mums pašiem kā valstij īsti vajag, kaut kur pazūd. Krievijas ietekmes Latvijā ir plaši apspriestas publiskajā telpā - sākot ar okupācijas fakta neatzīšanu, turpinot ar saimniecisko un biznesa attiecību dažādu politizēšanu, ietekmēm un tamlīdzīgi. Tautai to visu apmēram saprotot, top skaidrs, ka vajagot integrēt cittautiešus, ko nemitīgi pierasa arī ārpus Latvijas, bet vajagot arī sadarboties ar lielo kaimiņu, bet viss gluži labi jau ar nenotiek un valsts vīri un sievas, un mūsu sabiedrotie rietumos piedomā, lai viss notiktu daudzmaz pareizi un izdevīgi Latvijai ( arī Latvijai, atceroties vēsturi, visādas konferences, paktus, izdošanas, zviedru atvainošanos par leģionāru izdošanām Krievijai un apgalvojumus, ka vairāk nekādas Jaltas nebūs, kam laikam vajadzētu nozīmēt, ka mūsu valsts nebūs maiņas monēta). Tāpat ir skaidrs, ka gadiem ilgā rietumu un padomju sistēmu cīņa jau bija tā, kas noveda pie PSRS sabrukšanas un bez tā Latvija neatkarību neatgūtu. Protams, tauta uz barikādēm stipri atturēja pučistus no asinspirts Eiropā un tautas slaktēšanas, lai gan tā vairs nebija padomju tauta, taču, paldies, protams par neatkarību zināmā mērā jāsaka rietumu sistēmai. Arī ārzemju latviešu devumu okupācijas laikā nevar novērtēt par zemu.Taču tagad laiki ir mainījušies, bijušie padomju ļaudis nokļuva brīvajā pasaulē, un, nesagatavoti baudot daudzus un dažādus labumus, iegrābās arī dažās neparedzētās problēmās - visa kā pa lēto iztirgošanas, visa kā savēlēšanas, visādu muļķību un puspatiesību gūzmas medijos, Bankā Baltija, Parex bankā, Komercbankā, pazaudēja pārsimt miljonu, paši aizņēmās ja ne gluži 20, tad 15 miljardus ne vienmēr ar nodrošinājumu, lai tiktu no tiem kredītiem vaļā, ja nu kas, un daudzos procesos braši bija klāt draugi zviedri ar savām bankām un pārējie. Brīnumainā kārtā ne tikai sabiedrotie un draugi, bet arī ārzemju latvieši, kas bija iejutušies savu mītnes zemju gatavajā, ja sakārtotajā dzīvē ar sev atrastu vietu tajā, nevarēja vai negribēja no daudzām muļķīgām kļūdām Latviju atturēt. Piemēram, banku krīze kā tāda ziemeļvalstījs jau bija bijusi 1992.gadā. Informācija ir spēks, zinies. Mācīties no citu kļūdām ir gudrāk nekā no savējām. Ja ir, protams, kas par tādām pastāsta. Nu tādas vispārzināmas lietas. Varbūt kāds arī kaut ko kaut kur lokāli stāstīja, bet tika pārbļauts.

Fonā medijos šajā laikā gan parādās dažāda mēroga sīki un vidēji skandāliņi par aprītām 500 latu kūkām, dažādiem izteicieniem un tamlīdzīgām it kā svarīgām vietējām lietām - tauta var viegli apjukt, kas svarīgāks - tas, kā kāds ne daiļi izteicies, parādījis kādu nepieklājīgu žestu Saeimas logā vai kaut kā apsaukājis tautu, ieteicis gludināt bikses, pieminējis reņgēdājus, muļķus, ieteicis pirkt īpašumus, paprasījis, kā var nesolīt vai arī tas, ka pusgada laikā bankas aizdod vēl kādu miljardu vai dažus kredītiem uz gadiem 20.

Kā tad mēs par šo visu runājam, rakstām un domājam tagad, jau tik daudz gadus pēc neatkarības atgūšanas, uzslavēšanas par teicamniekiem taupībā, Lagārdas Raiņa deklamācijas no tribīnes, uzslavām par krīzes menedžmentu un vai esam spējīgi izdarīt jelkādus vērtīgus secinājumus kā valsts, tauta un domājošu cilvēku kopums? Kāda īsti ir mūsu neatkarības cena un vai mēs to saprotam?

Tad nu Latvijas radio 2.augustā 13.05 notika raidījums par skandināvu ietekmi banku sektorā, mežu nozarē un medijos Latvijā. Vispār jau sanāk simboliski - dabas resursi un kam tie pieder, nauda, kas nosaka attīstību vai tērēšanu un informācija, lai SAPRASTU, kas un kā notiek mums apkārt. Tam mums kā reiz ir domāti gan valsts mediji, gan privātie. Vispirms - raidījuma pārstāsts. Interesenti oriģinālu var noklausīties radio arhīvā.

...........

Piedalās žurnāliste Sandra Veinberga, ekonomists un uzņēmējs Jānis Ošlejs, Komercdarbības un Finanšu Pētniecības Aģentūras direktors Andris Nātriņš un raidījuma vadītājs Kārlis Dagilis.

Dagilis sāk ar to, kādi ir mīti un to, ka cilvēki tvitterī esot pozitīvi par skandināviem.

Hipotēku banka arī skandināviem nupat esot pārdota, vai bijis lobijs ekonomikas un finansu ministrijā - vai tas ir labi vai slikti, tā zviedru ietekme.

Ošlejs teic, ka skandināviem ir labs bizness, labi organizēts, labs darba ražīgums, biznesa vadības zināšanas, pozitīvi uzlabojot vidi Latvijā, jo ienesot labas zināšanas. Swedbanka un SEB bankai ir labāk organizētas, kā vietējās, laba aizmugure, liels Zviedrijas valdības atbalsts. Jautājums esot - vai kopumā tas ir labi, ka liela daļa ekonomikas pieder ārvalstniekiem - kā panākt, ka latviešu kapitālistiem pieder ekonomika un ienākumi koncentrējas īpašnieku rokās un kā panākt, ka latviešiem pieder uzņēmumi. Ja visu pārvaldīs ārzemnieki, pašiem nepaliks pietiekami daudz.

Nātriņš savukārt bilda, ka globālajā pasaulē nemaz ar neesot iespējams, ka latviešiem piederētu tāds banku tīkls un zviedru kapitāls esot zināms katalizators, nu gluži tāpat, kā runātu par krievu kapilāla ietekmi ( šo domu vēlāk attīstīs Veinberga, pretnostatot zviedrus krievu ietekmei). Latviešiem jādomā par spēju sevi pārvaldīt un zviedru ietekme esot pat nepietiekama, jo latviešu uzņēmumi pagaidām vēl nespējot pārņemt to pozitīvo uzņēmējdarbības kultūru, kas raksturojot skandināvu biznesu, ja mēs to spētu, tad Latvijas bizness varētu būt konkurētspējīgāks. Tas esot daudz labāk, nekā kaut ko ņemt no austrumiem, kas tagad esot skaidri redzams. (protams ka tā, bet divu ietekmju pretnsotatījums nav vienīgais veids, kā par šīm problēmām domāt, vērtīgāk būtu analizēt Latvijas kā valsts spēju vispār saprast procesus un būt vismaz piesardzīgi konservatīviem, ja ne ekonomiski aktīviem un inovatīviem).

Tad nu Dagilis jautāja Veinbergai, nu cik tad pozitīvi vai negatīvi esot lielais banku tīkls un tā darbība Latvijā. Veinberga sāka ar atgādinājumu, ka esot Latvijas pilsone, strādājot, dzīvojot un lielus nodokļus maksājot Latvijā, lasot lekcijas RSEBĀ un Liepājas universitātē un tā, un vispār neesot nekāds zviedru emisārs vai to interešu pārstāvis, un uz daudziem jautājumiem varot skatīties no abām pusēm. Viņu vispār pārsteidzot, ka TĀDS jautājums kādu darot bažīgu. No kurienes nez esot tāds liels satraukums. Zviedru kapitāls esot ētisks kapitāls, to pamatīgi kontrolējot un tam esot senas tradīcijas. Tas viss (satraukums) nākot no Krievijas. Te saduroties krievu un skandināvu intereses. Krieviem netīkot skandināvu ietekmes palielināšanās. (Dagilis : Kā, palielinās, jā?! ) Jā. Zviedru kapitāls nepieprasīšot zviedru valodu kā otru valsts valodu. Neesot ģeopolitiskas intereses, aiz tā kapitāla nestāvot nekādas intereses, ne valdība. Tas pat esot labi, ka palielinās skandināvu ietekme, mēs esot NATO un tā. Un zviedri paši uztraucoties, ka visi viņu lielie brendi esot pārdoti, par Volvo pārdošanu ķīniešiem, par SAAB, par Sandwix pārdošanu vāciešiem utt. Vēlāk tika pieminēts, ka RIMI jau arī tagad esot Holandes kantoris un Statolia mazumtirdzniecības ķēdes arī esot pārdotas un vairs nepiederot norvēģiem ( nu bez maz vai sanāk, ka skandināvi kā latvieši, ka arī viss pārdots svešiem, nu brāļi bez maz vai). Tūlīt pēc tam seko atziņa, ka skandināvu darba kultūra un biznesa iemaņas esot jāmācās, bet lielos lēmumus jau nepieņemot skandināvi, jo pašiem jau daudz kas vairs nepiederot. (vai tas tā kā mājiens, ka tie kredītu burbuļi, ko privātie vēl ir parādā bankām par vajadzīgiem un ne tik vajadzīgiem īpašumiem un to cilvēku skaitu, kas tos kredītus pelna ne Latvijā, ka tas tā kā nebija zviedru banku biznesa plāns tā kreditēt pa labi un pa kreisi par pārmaksātiem īpašumiem?)

Dagilis tomēr it kā mēģina kaut ko iebilst - ka šie mums tomēr te diktējot noteikumus, kad skandināvu bankas saprata, ka viņas nedabūs atpakaļam daudzus kredītus - kas šeit, hm, esot mīts un patiesība.

Nātriņs tomēr tā kā atzina, ka krīzes risinājuma scenārijs jau nu esot bijis skandināvu interesēs. Bet nu liela mēroga ģeopolitiska spiediena neesot bijis, konkrētas lietas esot tikušas aizsargātas. Lielas bankas, pensiju fondi un tā esot konkrēta biznesa interese, kas tikusi aizsargāta. Tā visa esot biznesa ētika un tamlīdzīgi pret kuru nevarot attiekties nekritiski, treknajos gados skandināvu banku biznesu arī esot vajadzējis vērtēt daudz kritiskāk un nepieņemt to, ja skandināvijā bankas tiek labi uzraudzītas, tad šeit viss esot kārtībā. Tā tas nav, mums ir jādomā ar savu galvu - tā Nātriņš.

Tad bija neliela atkāpe par Citadeles (sadalītās Parex labo daļu) banku un tās iespējamo pārdošanu un Ošlejs atkal atgādināja, ka esot jādomā, kā balstīt latviešu kapitālu un paturēt to banku latviešu rokās. Veinberga esot minējusi izvēli starp krievu un skandināvu bankām, jādomā arī par latviešu banku. Vajadzētu jau attīstības banku un tā.

Tad nu Veinberga attīstīja domu, ka pircējs jau esot tur, kur esot pārdevējs ( nu tā kā atsauce uz aitām un cirpējiem). Ko mēs šādi neapzinīgie pārdodam- tā jau nu neesot skandināvu vaina vis. Tālāk seko stāsts par Veinbergas vēlmi pirkt nelielu vasaras māju pie jūras un kādu tanti, kas bija gatava pārdota kārtīgu zemes gabalu ar visu piejūras kāpu mežu un nelietīgiem solījumiem pārdot to ārzemniekiem, dāņiem un holandiešiem, ja šī nepirkšot, lai pati konkrēti glābjot Latviju no zemes iztirgošanas ārzemniekiem. Un to mežu varot cirst par spīti visādiem tur aizliegumiem un tamlīdzīgi un visādi tur nesaimnieciski un netautiski izdarīties, zāģēt Raiņa priedes, jā. Tas neesot tikai zviedru kapitāla jautājums.

Turpinājumā sekoja saruna par mežiem un esot tā, ka puse esot valstij, puse privātajiem, nu kuriem piektā daļa skandināviem. Latgale esot apmežojusi milzīgas plaltības. To darot skandināvu pensiju fondi. Skandināvu biznesmeņi tā vien sakot - meži Latvijā - tā esot lieliska investīcija. Taču tas arī nozīmējot, ka nauda, ko mēs saņemam šodien, esot daudz mazāk, kā mēs saņemtu vēlāk. Un stādīts mežs ainavā esot tāds industriāls pasākums un paskats, jā.

Tad atkal bija atkāpe par to, ka jārūpējas esot tomēr par latviešu labklājību, attīstības banku vajagot, bet nu globalizāciju un kapitālu ierobežot esot grūti.

Tad nu Veinberga salīdzināja zviedru un latviešu vidējā īpatņa kompetences gan mežu nozarē, gan banku lietās, kas skandināviem esot augstāka. Pieminēja naudas automātu skandālu un to, ka skandināvi tik viegli uz baumām nenoticētu un skatītos internetabanku rādītājus. Borgs kā banku kontrolieris esot labāks kā Antonovs, bet nu mums, protams, esot izvēle, jā.

Ošlejs atgādināja, ka zviedri paši 1992.gadā sev uztaisīja vēl lielāku krīzi, daudzas labas un varenas bankas nobankrotēja, tika sadalītas (interesanti, kam gan, ja ne Veinbergai un dažādiem speciālistiem šīs sakarības vajadzēja savlaicīgi stāstīt baurīgajai vietējai publikai, lai celtu tās biznesa un kredītzinību līmeni un izmantot šo pieredzi, ko?) Tagad esot paaudze Zviedrijā, kas to atceras. Bet nākošā paaudze uztaisīsot to pašu finansu burbuli pēc 10 -15 gadiem, cikliski tie notiekot.

Tad Veinberga pieminēja, ka piedzīvojusi to krīzi, tā zviedriem esot daudz iemācījusi, tāpat, kā esot iemācījusi mums, bet viņiem esot speciāls finansu kurss, kā mācot finansu žurnālistus, tie esot kompetenti. "MĒS MĀCAM tieši cilvēkus, kas saprot ekonomiku, saprot finanšu struktūru..." pateicoties žurnālistu darbam, arī tautai esot labāka kompetence par finansu jautājumiem.

(Interesanti, kāpēc mēs kā valsts šo pieredzi neizmantojām? Cik mēs zaudējām Bankā Baltija, Pareksā un Krājbankā un arī tāpēc, ka daudzi 10-20 un vairāk gadus maksās divkārt pārmaksātus kredītus? Vairākus miljardus, kurus liela daļa pelna Īrijā un Anglijā.)

Ošlejs bilda, ka par naudu esot jājēdz rakstīt un žurnālisti to bieži neprot un ka ētiskie biznesi reizēm izmantojot arī lētākos un ne tik ētiskos variantus kaut vai celtniecībā.

Veinberga pieminēja mediju tirgus regulēšanu, protekcionismu un viedokļu daudzveidību. Ja viss pieder vienam, tad varot būt padomju situācija ar centrālo Pravdu.

Tika pieminēta arī sazvērestības teorija par organizētu uzbrukumu ekonomikai ar sekojošu tās pārņemšanu (laikam domāts arī reiderisms), tas tā neesot, tas krīzes scenārijs neesot zviedru projekts.

Tad nu sekoja vērtējums- tviterī 70% rakstīja, ka zviedru ietekme esot laba, Veinberga - ka tirgus ir tirgus un ja te iegulda, tad mēs esot stabila valsts. Ošlejs arī bilda, ka esot pozitīva un Nātriņš, ka drīzāk pozitīva ietekme.

Tāds nu ir tas raidījuma pārstāsts tiem, kas neklausījās un neklausīsies, precīzu versiju skat.Latvijas radio arhīvā.

.............

Tad nu dažas piebildes.

Vispirms - ja reiz tādas krīzes ir, bija un būs, tad kāpēc Latvijā nav beidzot izveidojies mehānisms attiecīgi pareizi rīkoties. Kad būs sava, viltīga ilgtermiņa politika? Un te nu ir visu kopēja atbildība - politiķi, tauta, mediji, speciālisti, individuālie blogotāji utt. Vēl - dzeltenie mediji, kas tos veido, uztur un jā, gandrīz aizmirsu, pieprasa un patērē. Jo ar Banku Baltija pietika, lai saprastu - zināšanu mums kā valstij un tautai ir par maz, uzraugošās institūcijas ir tādas, kādas ir, mediji apraksta notikumus pēc no notikšanas, nevis tos prognozē un salīdzina ar citu valstu pieredzi (jau pieminētā Handelsbank 1992.gadā un tagadējā krīze), padomi no malas - tādi, kādi ir - nekonkrēti un nesavlaicīgi. Prasts konservatīvisms un uzmanīgāka biznesa plānošana jau tad būtu bijis labs secinājums.

Otrkārt - par ārzemju latviešu iespējamo un neiespējamo devumu Latvijai. Izrādās, ka gadiem ilga dzīvošana svešumā, pilnīga integrācija tajā sabiedrībā nekādi nepalīdz saskatīt tos riskus , kas ir vai būs aktuāli te, Latvijā. Katrā ziņā ne pietiekami savlaicīgi, lai no tā būtu kāds labums. Vai arī šāda veida tēmas nav interesantas ne mediju īpašniekiem, ne žurnālistiem, ne tautai.

Treškārt - spēja paņemt un izmantot jau gatavu informāciju. Interesanti ir tas, kā kādā Latvijas bankas pasākumā soms Heralla nolasīja lekciju par to 1992.gada krīzi, kuru tikai vajadzēja pietiekami plaši apspriest un izdarīt secinājumus. Tepat, Rīgā 2005.gadā. Arī tagad to var izlasīt Latvijas bankas mājas lapā. Daži miljardi vēl nebija aizdoti privātajiem kredītņēmējiem un budžets tērējās labi.

Ceturtkārt- žurnālisti ir tādi, kādi ir, patīk dzeltenas ziņas, gadās sajaukt faktus, skaitļus, neuzdot pareizos jautājumus un tamlīdzīgi. Taču, ja žurnālists 2003. vai 2004.gadā intervē finansu uzraudzības vai banku speciālistus un tie visādas baumas par kredītu un nekustamo īpašumu iespējamo burbuli sirsnīgi noliedz, tad ko darīt? Rakt un meklēt? Tulkot, caurskatīt un secināt? Kas to lasīs un kam tas būs interesanti? Vai tas patiks redaktoriem?

Piektkārt - pašai tautai patīk skandālīši, ierēdņu vai ministru sagādātās vai aprītās zemeņu kūkas, pārāk lielās algas visādiem ierēdņiem, ko kurš kā kam ir ko nepieklājīgu pateicis un mazāk interesē saņemt visādas tur ilgtermiņa ekonomikas analīzes. Problēma ir tur, ka aprītās kūkas maksā desmitus un simtus, pārāk lielās algas tūkstošus, bet banku kredītu neuzraudzīšana - miljardus, kas tiek pelnīti svešumā uz pusi pārmaksājot, neko te uz vietas nepērkot un daļa laikam tā arī neatgriezīsies.

Sestkārt - tautas vēsturiskā atmiņa ir tāda, kāda tā ir. Banku problēmas ir bijušas jau agrāk, Banka Baltija, daudzi mazāki projekti, Pareks, Krājbanka, zviedri pat ir it kā atvainojušies pat par leģionāru izdošanu, bet kopējos lielos secinājumus kam ticēt un kā domāt tauta neizdara.

Un septītkārt - medijiem drīzāk vajag nevis milzīgu viedokļu daudzveidību, lai katrs sajustos līdzdalīgs un viedokļa pārstāvēts, bet kādu kantori, kas valstiski autoritatīvi pasaka, ka šinī rakstiņā vai intervijā sarakstītais ir mulķības, tas speciālists pārspīlē nebūtisko un nestāsta pamatlietas, bet lūk to ir vērts izlasīt. 2005.gada atzinums par Herrala lekciju būtu ļoti noderējis, kādam tikai vajadzēja pateikt - tauta, lasiet un domājiet.

Liela daļa publikas sirsnīgi tic stāstam par to, ka sliktie te, Latvijā VISU ir nozaguši un labie kaut kad to tautas labumu atdos. Taču tas nav vienīgais ļaunums. Muļķība, nesaimnieciskums un valstiska netālredzība ir vismaz tikpat liels ļaunums, sevisķi, ja to balsta mediji un tauta, kas nevēlas nekādus sarežģītākus skaidrojumus. Un par tiem sliktajiem, ar kuriem notiek nemitīga cīņa - varbūt vajag vienreiz minēt procentus - cik? 5% no tā, ko zaudējam dēļ izbraukušajiem, kas pelna naudu kredītiem. 10%. Cik? Cik procentus no tā, ko iztērē pirms vēlēšanām, ceļot pensijas, pabalstus utt, ko pēc tam krīzes dēļ tāpat ņem nost? Cik? Cik nozagts un cik dēļ muļķības un iztapības? Mums kā valstij tagad ir kārtīgs parāds. Ka tik nesanāk pašiem kā valstij pārdot gan atlikušos mežus, gan pārējo, kam vēl ir jelkāda vērtība, šādā līmenī domājot par notikumu sekām un cēloņiem. Sliktie varbūt ir sashēmojuši desmito daļu, austrumu bankas un biznesi varbūt piekto daļu, bet pārējo esam sarūpējuši mēs paši - dažus miljardus parādā valsts, divtik ir privātie kredīti. Vai tik nav tā, ka tas ētiskums un biznesa gudrība darbojas stingri vienā konkrētā izdevīgā veidā, lai kā to mēģinātu pasniegt?

Raidījumā kā kaleidoskopā problēmas gan pieminētas tika. Taču palika iespaids, ka, piemēram, mežu piederība tika pieminēta, lai apzinātu, kas latviešiem pieder un kas vairs ne un tikpat labi - ir iespēja, ka pēc gadiem 5-10, kad valstij piederēs varbūt ne vairs 50%, jo vajadzēs taču pārfinansēt tos miljardus, formāli varēs teikt, ka medijs problēmu jau ir atspoguļojis, bet tā īsti jau pateicis, ko un kā darīt gan ne. Vēl interesantāka ir atsauce uz ziemeļvalstu Handelsabank 1992.gada krīzi, zviedru pieredzi par to, no tās izrietošo zviedru žurnālistikas augsto kvalitāti ekonomikas jautājumos un faktu, ka draudzīgajai Latvijai viss jāmācās no jauna, it kā neviena nebūtu, kas pār robežu varētu paskatīties un attiecīgos tekstus patulkot. Nu nepietiek vienkāršajam patērētājam kaut kādu miglainu tekstu, ka fiskāla politika varētu būt atbildīgāka vai ka kredītu likmes un banku savstarpējās finansēšanas procenti ir zemi vai vidēji. Tautai vajag vienkāršu tekstu - tas divistabnieks 35 000 nemaksās vairs nekad, neņem viņu un to pļavas arhitektūras brīnumu arī ne. Nekā tāda jau nebija.

Pirms kāda laika notika zemestrīce Indijas okeānā.Tā izraisīja cunami, kas radīja ļoti daudz traģēdiju. Taču ir zināms, ka tāda viļņa ātrums ir ap 800 kilometri stundā, kas savukārt nozīmē, 400 km no epicentra ir pusstunda, bet 4000 km - 5 stundas. Diemžēl tālākie notikumi pierādīja, ka ne mediji, ne valstu dienesti, ne starptautiskās organizācijas kaut kā nav spējušas šo vispārzināmo faktu pārvērst derīgā un savlaicīgā informācijā. Pusstundā var paiet pāris kilometrus no krasta. Arī daudziem rietumvalstu tūristi, ja kas. Savukārt finansu krīzi izraisīja alkatība, vēlme iedzīvoties un pārspekulēšanās ar neesošu naudu un īpašumiem, virtuālo ekvilibristiku, manipulējot ar naudu, kuras vēl nav, bet būs, jo visi taču pērk, aizņemas, gadiem maksās un cenas ceļās. Vienā brīdī šīs Ponzi piramīdas brūk un politiķiem taču tautai arī bija jāizpatīk, tērējot pa labi un pa kreisi ne tikai sev pietuvinātajiem, bet arī visādām sociālām programmām, jo citādi labie tēli taču sacītu, ka sliktie maitas taču nedod, cik vajag. Taču kaut kā izpaliek daži neērti jautājumi tiem, kas to naudiņu aizdod, tiem, kas tad saka, ka viss būs labi un tiem, kas tagad jau pēc krīzes saka, ka jāmācās no savam kļūdām un iespējas izmantot citu pieredzi tā īsti neesot bijis. Tas ir vismaz apšaubāmi.

Tikai un vienīgi labo un slikto tēlu cīņas uzturēšana medijos ir reāls ļaunums. Ir arī tādas kategorijas, kā savējie, bet muļķi. Ir tautas atmiņa un spēja mācīties. Ir ārzemju padomu kvalitāte. Ir arī daudz kas cits, kas ir ārpus mūžsenās dilemmas - krievu lācis vai kas cits.Tās visas ir sistēmiskas problēmas un jo ātrāk mēs gan indivuduāli un kā valsts to apzināsimies, jo labāk mums.

http://www.bank.lv/publikacijas/averss-un-reverss/nekustama-ipasuma-tirgus-bums-un-ta-ietekme-uz-tautsaimniecibu/4465

http://www.contrahour.com/contrahour/files/TheSwedishBankingCrisisRootsandConsequences.pdf