Oct. 6, 2017

Kāpēc ir vienalga?

Valsts labklājību, cilvēku pašsajūtu tajā un labu ilgtermiņa prognozi nosaka cilvēki, kas domā, pamana nianses un spēj plānot. Šādus ļaudis nevilina prastie skaidrojumi un viņi parasti uztver nianses tur, kur vairums neko tādu parasti nepamana. Ja tam vairumam pasaka priekšā kontekstu, viņi varbūt var iemācīties konkrētos piemērus, bet nianses visā to daudzveidībā tas vairums tāpat neuztver. Parasti skolā viņi daudz lasa, piedalās visādās olimpiadēs, viņiem ir izteikta garīga, intelektuāla aktivitāte. Tālākā dzīvē kā visi citi var būt vairāk vai mazāk veiksmīgi, tā labākā uztvere un loģika var palīdzēt veidot karjeru, attiecības un sasniegt panākumus un tā var arī reizēm traucēt, jo reizēm ir grūti pieņemt kompromisus, pielāgoties dažādām barības ķēdēm. Pielāgošanās grūtības parasti ir skaidrojamas ar tolerances trūkumu pret sabiedriskā stulbuma izpausmēm. Sabiedrībā, kurā 6% sekmīgu atbilžu pietek, lai sekmīgi nokārtotu eksāmenu šādiem indivīdiem būs problēmas tolerēt šo jauko faktu. Sabiedrību laiku pa laikam satrauc dažādi skaļi notikumi, kur tas sabiedriskais stulbums ir jo koši izpaudies, taču ir arī daudzi lēnāki un mazāk pamanāmi procesi, kurus tam vairākumam vari skaidrot cik gribi, tāpat nesapratīs, vai izliksies, ka nesapratīs un tas viss aizies ciklā. Sapratnes procesu ietekmē tas, ka daudzi pedagogi nekādi īpaši zinātkārie skolā nav bijuši un vairāk kā 20 procenti publikas ir zināmas problēmas ar loģikas uzdevumiem. 

Tad nu visādi maksimas jumti, matemātikas eksāmeni ar 6% pareizo atbilžu, aplami lifti, vaļēji elektrības skapji un viss pārējais, kam tauta masveidā iet garām un nepamana neko, tas parāda šo sabiedrisko stulbumu. Ja vienam faktoram pagāja garām un nepamanīja desmiti vai simti cilvēku, tad citus nepamana jau tūkstoši un simti tūkstoši un tik augsta prasto cilvēku koncentrācija sabiedrībā vienkārši nav iespējama. Tātad ir kaut kādas situācijas, kad domu līmenī cilvēks pamana gan, bet kaut kādu ārējo vai iekšējo faktoru dēļ izlemj neko nedarīt. Tās stulbuma izpausmes un reizēm vajadzība tās tolerēt, protams, bojā šādu personu raksturu un viņi var palikt nejauki, neiecietīgi un iziet uz konfliktiem. Vai arī vienkārši norobežoties no tā visa un tikai vērot stulbuma izpausmes. Savukārt sabiedrība, kurai nav problēmu ar stulbuma toleranci un izmantošanu savā labā, paradusi ar provokācijām tikt galā ar šādiem ekscesiem un visādi noniecināt to domātājus un pretīrunātājus. Ko vajadzētu darīt pašiem indivīdiem, kuriem ir tā uztvere un tās spējas pamanīt nianses, jo tie pielāgojušies jau principā jūtas labi.

 Cilvēki nav vienādi. Sauksim to par prastumu. Prasti iet garām un nemana nekādu problēmu un viss. Piemēru ir daudz. Pie tam liela daļa mediju un politikas materiāla  ir visādas muļķības, ko vairums grib dzirdēt un spēj saprast, bet patiesībā jau uzskata viņus par stulbeņiem un tādiem, kas nekādu jēdzīgu, argumentētu sarunu nemaz neuztvers, tāpat visu pārpratīs, apvainosies, sāks iziet uz personisko un vispār nav vērts ar viņiem par to pat sākt runāt. Ārēji IT KĀ notiek sarunas, informācijas apmaiņa un diskusijas. 

Nianses uztver zināmā veidā domājošs cilvēks. Cilvēki ir dažādi. Viens kaut ko zina un pamana vairāk, cits mazāk. Nedomāju, ka par to vispār var būt kaut kāds cits viedoklis. Tas taču ir elementāri.Šādi cilvēki sabiedrībā ir mazākumā. Jautājums ir vienkāršs - vai vidējais cilvēks spēj atkāpties no savas komforta zonas, lai atvēlētu daļu no atzinības šādiem cilvēkiem. 

Dažas sabiedrības daļas labprāt dzīvotu tādā kā informācijas burbulī, kurā nevajadzētu parādīties neakceptētiem un neērtiem jautājumiem. Ja šāda politika noved pie nepatīkamiem rezultātiem, tad tos var pieciest, jo vispārēja labsajūta, barības ķēdes un piederības sajūta netiek ietekmēta.

Visādi pārgudri disidenti tikai traucē.

Cilvēce visādus noteikumus, likumus un pieredzi veido pēc tā, kas nu kuro reizi ir noticis. Vai neveido un nemācas. Manuprāt tāpēc, ka sabiedrība mākslīgi stimulē visādu jautrību un apcelsanos pret visādiem gudrīšiem, kas kaut ko mēģina domāt un saprast. 

Vispirms jau - kas tu tāds esi, ka te domā, ka zini, kā vajag?! Tu tagad būsi tas, kas lems, kurš ko zina un prot un kurš ne, ko? Mēs visi esam kaut kādā ziņā atšķirigi. Kāpēc tevi tas tā satrauc.

Kāpēc tur esi patstāvīgā diskomfortā? Vai ne tāpēc, ka, tavuprāt, tu uztver nianses asāk nekā citi? Tu laikam jūties nesaprasts? Tu nejūties labi! Netraucējiet cilvēkam ciest! Un tad ir jāskaidro -nevajag man piedēvēt Jūsu pašu projicētās sajūtas, kā man vajadzētu justies, ciest, gaidīt atbalstu un, nesaņemot to, pārdzīvot un tamlīdzīgi. Tie ir parasti jautājumi un var redzēt visas attieksmes, ar ko būs rēķināties. Jāskaidro, ka neesi pastāvīgā diskomfortā un neciet no nesapratnes, un tev ir  pietiekami citu nodarbju un kontaktu ar citiem cilvēkiem, uz ko, protams, tiek atbildēts, ka to tu vari sev stāstīt. Tad nāk, protams, lamas, apsaukāšanās, jautājuma uzdošana par jautājumu un pārējā muļķošanās.

Pie tam publiskā izglītības siistēma maldina tās patērētājus par zināšanu kritērijiem. Par to būs vēlāk. Kas, tev vajag kaut ko vairāk? Kam viņam to vajag? Ir gana daudz citu amatu un profesiju.Ja tev nesanāk, tad nevienam citam nevajag. Tas ir pamatā šai problēmu kopai. 

 

 

 

 

----------------------

Pārdomas un pētījums par to, ka nejauši rodas un/vai speciāli tiek veidota pilsoņu vienaldzība.

Vispirms - pa mobingu. Primitīvais mobinga skaidrojums ir gana vienkāršs - kaut kādi ATSEVIŠĶI  slikti audzināti skolnieki apcēla kādu klases botāniķi, kas labi mācās vai rudmati vai nabagu, psihologs parunāja ar visiem, vecāki - ar bērniem, visi nomierinājās un tālāk dzīvoja draudzīgi...............

Tad - par interesēm. Šeit manipulācija izpaužas, kad tiek mēģināts slēpties aiz it kā vairākuma, tautas, strādājošo interesēm, patiesībā tiek bīdītas kaut kādas grupas intereses.

Pēc tam - ikdienišķi piemēri, kas paskaidro daudz plašākas sabiedriskās situācijas un problēmas. Mobings klasē un viss ap to ir diezgan labs piemērs..... 

Nedaudz provokācijas un novērojumu. 

Kā primitivizēt diskusiju un noniecināt oponentu.

Nost ar domu apmaiņu, mēs izkliedzam lozungus un liekam birkas. Diezgan plaši izpaltīts veids, kā tikt galā ar neērtiem jautajumiem. 2 x 2 = 4, bet ja pietiekoši skaļi bļausim, ka 5, pretiniekiem apniks........

Daži modernie biznesa plāni.

Dažas sabiedrisko mediju ēnas puses.

 

-------------------

 Primitīvais mobinga skaidrojums ir gana vienkāršs - kaut kādi ATSEVIŠĶI  slikti audzināti skolnieki apcēla kādu klases botāniķi, kas labi mācās vai rudmati vai nabagu, psihologs parunāja ar visiem, vecāki - ar bērniem, visi nomierinājās un tālāk dzīvoja draudzīgi. Psihologs savā darba plānā startēja no pieņēmuma, ka, ja jau to nabagu skola apceļ, tad gan jau viņam ir kaut kāds psiholoģisks bojājums bērnībā, dēļ kā viņam nav veselīga pašapziņa un tieši tāpēc tas tā varēja notikt un apkārtējā vide ir jauka.

Tas tomēr būtu tā pārāk prasti un neatbilstoši. Vispirms - par to, ka savstarpējā apcelšanās un ķircināšana nav nekas svešs nevienā sabiedrībā. Skolā kāds izskatās, uzvedas vai domā savādāk un tas ir tik jocīgi, ka kādu kaitina un viņš tur kaut kā mēģina atrisināt savas problēmas. Ja reiz šoreiz stāsts ir par to, kāpēc ir vienalga, tad laikam jau būs jādomā par to, kāpēc tiek apcelti un mobingoti citādāk domājošie. Kam tad viņi tā traucē un kāda tad būtu jēga viņus mobingot? Ko tad tādu sliktu sabiedrībai šādi brīvdomātāji dara, ka vajag panākt, lai viņi jūtas slikti un aizveras ar savām pārgudrībām un citi pat nedomā tām sekot? Viņi grauj autoritāti, apšauba pārvaldes kompetenci un rosina citādāk padomāt par tā vai cita notikuma sekām un cēloņiem. Īsi un skaidri. Kas tam var stāvēt pretī - organizēts mobings, īsi un skaidri.

Lai labāk saprastu visu šo mobinga mehānismu, indivīdam vispirms jātiek galā ar zināmu mulsumu, kas sabiedrībā ir bijis gan padomju laikā, gan tagad tiek plaši izmantots un iedibināts - proti, mulsumu par atsevisķām atziņām un secinājumiem, kas ir loģiski, taču satur tādu būtisku komponentu, kā apgalvojumu, ka kāds cilvēks vai cilvēku grupa dara kaut ko SPECIĀLI, TĪŠI, SAVTĪGI, VARBŪT PAT ĻAUNPRĀTĪGI, KOMBINĒ DATUS UN FAKTUS, LAI VIRZĪTU NOTEIKTUS PROCESUS, SABIEDRISKO DOMU UN ATTIEKSMES PRET PERSONĀM UN NOTIKUMIEM. Ja cilvēkam ir kaut kāds mulsums sev un citiem atzīt, ka, lūk šo manipulāciju šis cilvēks izdarīja speciāli, labi zinot visus faktus, tomēr visu apgrieza otrādi, ja šo ir tik grūti sev noformulēt, tad būs diezgan grūti tālāk saprast mobinga mehānismu. Ja reiz skolā skolnieku pagrūda, saplēsa grāmatas vai nosmērēja drēbes, tad jābūt zināmai spējai pateikt, ka nē, pats viņš to nedarīja, tas bija SPECIĀLI. Vai tam ir atbilstoša vide? Varbūt pat ir pieteikts, ja sūdzēsies, būs vēl sliktāk. Ja cilvēks ir atkarīgs, piemēram, no sava darba devēja un aplamas plānošanas dēļ kaut kas nav saražots, sanācis brāķis vai ir noticis kaut kāds negadījums, tad, lai saglabātu darbu, tas atkarīgais darbinieks īpaši neleksies un nespīdēs ar savām atziņām, kas tad tur nebija pareizi. Patiesībā tā ir diezgan parasta standarsituācija, kad kādā uzņēmumā darbinieki gadu gadiem šitā te konformistiski klusē, līdz notiek tādi sūdi, ka viss tas nesmukums uzpeld publiski.Tikpat labi šādus mehānismus var atrast pasaules politikā, kad deklarētie principi nestrādā, lai vai kā, daudz ko nosaka resursi, mediju vara un spēja pareizi pasniegt pareizo viedokli. Medijos, kad notiek diskusijas par krasi atšķirīgiem un konfilktējošiem viedokļiem, parasti pats sarunas moderators ir vienā puse, puses ir pārstāvētas neproporcionāli un nepareizajai pusei parasti piemeklē kādu ne pārāk spējīgu pārstāvi, lai vieglāk pierādīt pareizo viedokli. Notiek reāla cīņa par pareizo viedokli. Tas, kuru mobingo, jau ir ar birkām un vispār, pats tāds, tā viņam vajag! Sanāca tāda neliela atkāpe, bet ir jāsaparot, ka mobinga mehānismā notiek pretsnostatīšana un kāds tomēr ir tas, kurš ir sliktais. Un establišments, grupa, klase, darba devējs tas nevar būt. Tāpēc šī atkāpe. Pie tam indivīda mulsums par vārdiem "speciāli" un "organizēta mobingošana" arī tam indivīdam nekādi nepalīdz savu viedokli aizstāvēt. Nav jau tā, ka organizētas mobingošanas dalībnieki visi būtu informēti par notiekošo, daļa tiešām tic, ka tas izlēcējs ir slikts, dumjš un tā tālāk. Plānojošie un īsto situāciju zinošie virza procesu un tie ar ticību autoritātēm pat nepiedomā, ka kaut kas te nav kārtībā. Un pareizi domājošie var saimniekot, moderēt un noteikt toni.

 Vienkāršā valodā - turi muti, nelecies un kalpo tālāk!

Tēma par kaunēšanos lietot vārdus "speciāli" un "tīšām" ir ļoti būtiska. Ne vienmēr ir tas tā jāpasaka vārdos, bet vismaz ir jāpieļauj domās un nav jākaunas, ka tev tikai tā liekas. Tas ļauj apzināties notiekošo un plānot atbildes rīcību.

 

 

 

Ikdienišķi piemēri, kas paskaidro daudz plašākas sabiedriskās situācijas un problēmas. 

 

Zemākajā variantā - zina pēc instrukcijas, kuras poģeles kad jāspiež un ko nozīmē kurš rādītājs uz tāfeles. Vidējā variantā - prot atšķirt iekārtu defektus un pēc instrukcijas pārpsraust gatavus blokus. Prot sistemiski pēc priekšraksta pārbaudīt iekārtu, palaist to un noregulēt. Augstāks variants jau pārzina principu un projektēšanas līmeni. Vēl augstāks jau prot izmantot zinamus principus vai pamanīt jaunus principus un sakarības, lai pamanītu sarežģītus defektus un prot uzkontruēt jauns iekārtas.

 

 

Jūtas un identifikācija - establišments piedomā par nepareizu identifikāciju ar tēliem, kuri nav ērti.

 

dthk ftrgh frjfkf edrfgds

Skatot mūsdienu notikumus, reizēm nepamet sajūta, ka tas viss ir kaut kāds slikti iestudēts teātris. Vai tiešām tas, ka notiek, ir nopietni? Vai arī mēs piedalāmies kaut kāda groteskā teātrī, kur katram iedalītas kaut kādas lomas un tad nu katrs tās spēlē, cik nu labi var, vai arī mēģina visādi izrauties no šī te pasākuma, un tad rodas dažādi blakusefekti. Varbūt mums ir iedalīts kaut kāds īpaši neefektīvs demokrātijas modelis, varbūt mēs paši neesam pietiekami gudri, lai dotās iespējas labi izmantotu, beigtu muļkoties, savstarpēji apsaukāties un vismaz mēģinātu dzīvot labāk mūsu Latvijā? Kas tas ir, ka jau veikta novadu reforma tiek pārtaisīta, ka notiek tik daudz visādu kļūdu un neizdarību? Žēl, ka Latvijas televīzijas vairs nerāda jauko seriālu Jā, ministra kungs un Jā, premjerministra kungs! Tur ir tik labi parādīts, ka patiesība tiek pieņemti lēmumi!

Lai labāk saprastu, laikam jāmēģina dažas lietas skaidri noteikt un paskaidrot, kā būtu, ja mēs nepieņemtu vispārpieņemtos noteikumus un neuztvertu dažas lietas tik pašsaprotamas, kā tās tiek skaidrotas, bet paraktu mazliet dziļāk? Vai tik zem spožās, demokrātiskās ārienes patiesībā nav vecais labais - turi muti un kalpo talāk un mēs vienkārši tiekam maldināti ar spožām dekorācijām? Un ko nozīmē pēdējā laikā daudz dzirdētā brēkuļošana, ka populisms ņemot virsroku un  nacionālisms esot slikts. Kāpēc tad labā, sakārtotā sistēma pēkšņi vismaz dažiem sākusi nepatikt? Vai vaina ir tikai viņos, vai tomēr sistēmā? Vai sistēma pati vispār pieļauj sevis apšaubīšanu un progresu? Pie tam kritizet atsevisķu personu it kā drīkst, bet ne sistēmu, kas tādu vai citādu kļūdu ir pieļāvusi. 

Sāksim ar veco, labi pazīstamo politisko un attiecību modeli, kurā ir noteiktas autoritātes, pārējie klausa, piebalso un īpaši nemēģina neko apstrīdēt, jo zina, kas par to būs un ko vairs nedabūs. Tāds kārtīgs lauku papus, kas nosaka, kā visam būs būt, visi klausa, tas papus dosies pie citiem tādiem pašiem un viņi savā sapratnes līmenī spriedīs, kas ir labi, kas nav labi un kā to ciemu vadīt. Citiem vārdiem - demistificējam to jauko teoriju, ka demokrātija ir svētā govs un tās pamati netiek apspriesti. Jo pārāk daudzi jau nemaz sevī nenes un nesatur ne gudrību, ne inteliģenci, ne ilgtspēju, tie redz tikai tuvāk esošo, šķietamo, skaļāko. Tādējādi jau nemaz nevar ievēlēt labu pārvaldi. Principā nevar. Jo nav tā visa sevī un nav jēdzīgu kritēriju. Sliktais, labais, baltais, melnais, sliktie atņēma, labie iedos. Kaut gan, ja tā paskatās no Latvijas poltiskās realitātes - vai labāk ir vecā  parauga politiķi, kas vismaz ārēji labi izskatās un zina politiskās etiķetes principus, prot uzvesties, nerunā muļķības un tomēr pieļauj gan OIKu, gan e-veselīibu, gan veco reģinālo reformu, gan problēmas citur ar to pašu gudro sejas iztieksm, ka viņi zina, kā viss jādara. Vai arī labāūk ir jaunie ar visu savu nezināšanu un skeletiem skapī, kas varbūt īsti nezina kā, bet kuriem varbūt pietiks sajēgas vismaz nolīgt labus padomniekus un kaut ko reāli izlabot un uzlabot. Ej nu sazini!

Tātad, kāds tad savā būtībā ir vecais, labais attiecibu modelis. Ir kaut kādas autoritātes, kas zina, kā ir pareizi. Tad ir kaut kādi labie, kas klausa un sliktie, kas neklausa. Pārvaldes kļūdas, ja tāda gadās, nav vis pieļāvuši šie te pašpasludinātie gudrie un labie, bet gan zemāki gariņi, kurus tad nu var aprunāt, nosodīt, bet sistēmu tas nekā neskar. Veids, ak tika peinemts lēmums OIKot vai sadlait valsti simts pasvladibās ir kaut akdu atsevisku neparašu  veikums, nevis sistemas kļūda. 

Ja to visu mēģinātu pārnest uz uzņēmumu, tad tam uzņēmumam ir kaut kāda vadība, kas formāli peilauj parunasanu pa rkatuālajām leitam, bet būtība visi leilei lēmumi JAU ir peinemti. vadiba ir ļoti neieicietiga, nososfoša dala birkas, apsuacot oponentus par nemdoerneim, appaikušie, fobiem, un tamlidzigi, bet SAVLAICĪGA, jedziga darbiba ne enerģētikas ne pašvaldibu ne veselibas organziaciajs sakara nemaz neneotiek. kaut kadi ausgtkai darbieneiki peinem akut akdus savus elmumus un atd, akd tie sirada sneaireiz, tos maina, atme tkaut akdus atssveikus vianigos, be tsistme apleik ta apti. Tāpat nevienam nevajag nekādu sistēmisku analīzi, kā tad tas t anotika, ka to visu sastrādajām. Mediji saja procesā nenieka nepalīdz kaut ko saprast, jo tie ir gudri PĒC TAM, kad viss jau notiticis, kad OIKs ieivests, ka E-VESLEIBA saprogrammeta ub palaista, kad PASVALDĪBAS SKAITA 100 jau izveidotas.

Nav jau tā, ka veselīgas, ilgas dmeorkāitjas valstis ari sada tad nekļūdītos. Pieitek atcerēties ekonomisko krizi, problemas ar bēgļiem, ekoloģiju, tautu tieksmi pēc "popilistiem", sbaidriksas disksijas totalu rimitivizēšanos.

Jau pieminēju sistēmas neiecietību pret visādiem nepareiziem viedokļiem. Tā pastāv autoritāras sistēmas, kas kosmētisku apsvērumu dēļ mēģina izlikties demokrātiskas, atvērtas invoacijām un izradās, ka modernas un labas, bet patiesība ir autoritativas, iesikstejušas un neko tadu jaunu nemaz tā pieņemt nespēj.

Ir jābūt kaut kādam izskaidrojumam, kāpēc cilvēki iet garām liftam ar tādu spraugu, kur var iekrist bērns, maksimas būvdarbiem uz jumta, nereaģēšanai uz signalizāciju, e-veselības projektēšanas procesam, ekskatās izglītības noliegumam un vēl daudz kam citam, nevar tā būt, ka neviens neko nepadomā, bet tomēr izlemj neko ne teikt, ne darīt.

Ir tā, ka nevienu brīdi jau neviens nopietni nedomāja, ka tai it kā jaukajai vāvuļošanai būtu vispār jāietekmē pārvalde, kur viss jau sarunāts un noteikts. Tomēr kaut kāds teātra un tvaika nolaišanas process ir jāizmanto, lai cilvēkiem būtu ilūzija, ka kriitizēt jau varu vispār drīkst. Jā drīkst kritizēt, vietēju, neizdarīgu vasali, nevis sistēmiskas kļūdas!

Ja to visu mēģina pateikt īsāk, koncentrētāk, tad tas vēstījums ir vienkāršš - nav nekā jauna! Ir vecais, labais, pārbaudītais modelis, ka tiešām būtiskās lietas izlemj citur, ne jau demokratiskajās diskusijās un vēlēšanās. Nu nevar būt loģiska pēctecība procesam, ka, lai iepatiktos vēlētājam, jāstāsta vienkārši, saprotami stāsti par kaut kadiem labajiem un sliktajiem, jābūt tikai drusku gudrākam par to un jāpieskaņojas tā zemapzinīgajām gaidām ar tiem reāli diezgan sarežgītajiem jautājumiem, kas 21.gadsimtā ir jārisina.

Skolas modelis. Formalā skološanās un attiecības.

Gimenes modelis. par to mes nerunājam. To mēs tā skaidrojam. nnn b