B

Oct. 17, 2018

B

Nav pabeigts. 

Kas ir iekļaujoša izaugsme? * Šīs piezīmes mērķis ir definēt termina "iekļaujoša" izaugsme nozīmi. To bieži izmanto savstarpēji aizstājot ar citiem noteikumiem, tostarp "plaša mēroga izaugsmi", "kopīgu izaugsmi" un "nabadzīgo iedzīvotāju izaugsmi". Šajā rakstā precizē atšķirības starp šiem terminiem, kā arī izceļ līdzības. Darbā tiek apgalvots, ka iekļaujošai izaugsmes analītikai ir raksturīgs raksturs, kas koncentrējas gan uz izaugsmes tempu, gan uz to. Tradicionāli nabadzības un izaugsmes analīzes ir veiktas atsevišķi. Šajā dokumentā aprakstīti analītiskās stratēģijas konceptuālie elementi, kuru mērķis ir integrēt šos divus analīžu virzienus, kā arī identificēt un noteikt prioritātes valstij raksturīgajiem ierobežojumiem ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei. Iekļaujošas izaugsmes definēšana. Ātra un ilgstoša nabadzības samazināšana prasa iekļaujošu izaugsmi, kas ļauj cilvēkiem sekmēt ekonomisko izaugsmi un gūt labumu no tās. 1 Straujais izaugsmes temps neapšaubāmi ir nepieciešams, lai būtiski samazinātu nabadzību, taču ilgtermiņā šī izaugsme ir ilgtspējīga. būt plašā mērogā dažādās nozarēs, ieskaitot lielu valsts darbaspēka daļu. Šī iekļaujošās izaugsmes definīcija nozīmē tiešu saikni starp makroekonomikas un izaugsmes mikroelementiem. Mikro dimensija atspoguļo strukturālo pārmaiņu nozīmi ekonomikas dažādošanai un konkurencei, tostarp radošu darbavietu un uzņēmumu iznīcināšanu. * Šo piezīmi sagatavoja Elena Ianchovichina (PRMED) un Susanna Lundstrom (PRMED) ar Leonardo Garrido (PRMED) ieguldījumu. Piezīmes pieteicās donori, kas atbalstīja dalītās izaugsmes diagnostikas mehānismu. Mēs pateicamies Carlos Braga, Vandana Chandra, Edgardo Favaro, Logan Gnanasambanthan, Harry Hagan, Eduardo Ley, Lili Liu, Elina Scheja un Juan Pedro Schmid par viņu noderīgajiem komentāriem par iepriekšējiem projektiem. 1 Šis paziņojums atbilst ESAO Attīstības palīdzības komitejas politikas paziņojumam par atbalsta veicināšanu. Tomēr atšķirība starp nabadzīgo iedzīvotāju un iekļaujošo izaugsmi ir tā, ka nabadzīgo iedzīvotāju pieeja galvenokārt ir ieinteresēta nabadzīgo iedzīvotāju labklājības nodrošināšanā, vienlaikus iekļaujoša izaugsme ir saistīta ar iespējām lielākajai daļai darbaspēka, nabadzīgo un vidējo klasi. 2 Iekļaujošā izaugsme attiecas gan uz izaugsmes tempu, gan uz to, kas tiek uzskatīts par savstarpēji saistītu, un tādēļ ir jārisina kopā. Ideja, ka gan izaugsmes temps, gan modelis ir izšķiroši augsta, ilgtspējīga izaugsmes līmeņa sasniegšanai, kā arī nabadzības samazināšanai, atbilst pētījuma "Izaugsmes ziņojums: Ilgtspējīgas izaugsmes un iekļaujošas attīstības stratēģijas" (Izaugsmes un attīstības komisija , 2008).

Komisija atzīmē, ka iekļaušana - jēdziens, kas ietver taisnīgumu, vienlīdzīgas iespējas un aizsardzību tirgus un nodarbinātības pārejās, ir būtiska sastāvdaļa jebkurai veiksmīgai izaugsmes stratēģijai. Šeit mēs uzsveram ideju par vienlīdzīgām iespējām attiecībā uz piekļuvi tirgiem, resursiem un objektīvu normatīvo vidi uzņēmumiem un privātpersonām2. Izaugsmes un attīstības komisija (2008. gads) uzskata sistemātisku iespēju nevienlīdzību "toksisku", jo tā var sabojāt izaugsmes process, izmantojot politiskos kanālus vai konfliktus. Integrējoša izaugsmes pieeja ir ilgtermiņa perspektīva, jo uzmanība tiek vērsta uz produktīvu nodarbinātību, nevis uz tiešo ienākumu pārdali, kā līdzekli, lai palielinātu ienākumus izstumtām grupām. Īstermiņā valdības varētu izmantot ienākumu sadales shēmas, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz nabadzīgajiem politikas virzieniem, kas paredzēti, lai sāktu izaugsmi, taču pārejas shēmas nevar būt atbilde ilgtermiņā un var būt problemātiskas arī īstermiņā.3 Vāji šādas shēmas var uzlikt ievērojamus apgrūtinājumus jau izstieptiem budžetiem, un teorētiski nav iespējams samazināt nabadzību, pārdodot valstis, kur vidējie ienākumi samazinās zem 700 ASV dolāru dienā. Saskaņā ar nesen veiktu OECD pētījumu, pat attīstītajās valstīs, pārdales shēmas nevar būt vienīgā atbilde uz pieaugošo nabadzības līmeni dažos iedzīvotāju segmentos.4 Integrējošā izaugsmes definīcija atbilst absolūtai nabadzīgo iedzīvotāju izaugsmes definīcijai, taču tā atšķiras no tā šādos veidos: i) absolūta nabadzīgo iedzīvotāju skaita pieaugums varētu būt 2. Saskaņā ar Izaugsmes un attīstības komisijas ziņojumu pastāvīga un koncentrēta uzmanība uz valdību iekļaujošu ilgtermiņa izaugsmi ir viena no sekmīgas izaugsmes stratēģija. Tomēr ir ierobežots analītisks darbs, kas integrē literatūru par izaugsmi un produktīvu nodarbinātību. 3 Jēdzienu "kopēja izaugsme" var pārprast, jo tas nozīmē koncentrēties uz ienākumu sadales shēmām, tāpēc priekšroka dodama iekļaujošai izaugsmei. 4 Avots: neauglīgs pieaugums? Ienākumu sadalījums un nabadzība OECD valstīs, OECD (2008). 3 tiešo ienākumu sadales shēmu rezultāts, bet izaugsmei jābūt iekļaujošai produktivitātei un jārada jaunas nodarbinātības iespējas; un (ii) nabadzīgo iedzīvotāju izaugsmes jēdziens tradicionāli ir vērsts uz izaugsmes un nabadzības rādītājiem, savukārt iekļaujošā izaugsmes definīcija ir vērsta uz to, kā avoti un ilgstošas ​​izaugsmes un nabadzības samazināšanas avoti un to ierobežojumi.

Saskaņā ar absolūto definīciju izaugsmi uzskata par nabadzīgajiem, kamēr nabadzīgie cilvēki gūst labumu absolūtā izteiksmē, kā tas atspoguļots dažos pieņemtos nabadzības rādītājos (Ravallion un Chen, 2003). Savukārt relatīvā definīcijā izaugsme ir "nabadzīgajiem", ja un tikai tad, ja nabadzīgo iedzīvotāju ienākumi aug straujāk nekā iedzīvotāju kopumā, t.i., nevienlīdzība samazinās. Koncentrējoties uz nevienlīdzību, relatīvā definīcija var novest pie neoptimālajiem rezultātiem gan nabadzīgajām, gan nabadzīgajām mājsaimniecībām. Piemēram, sabiedrība, kas cenšas sasniegt nabadzīgo iedzīvotāju izaugsmi relatīvā definīcijā, labvēlīgi ietekmēs iznākumu, kam raksturīgs vidējais ienākumu pieaugums par 2 procentiem, kur nabadzīgo mājsaimniecību ienākumi pieauga par 3 procentiem, savukārt vidējā izaugsme bija 6 procenti, bet nabadzīgo mājsaimniecību ienākumi pieauga tikai par 4 procentiem. Lai gan pirmā scenārija izaugsmes sadalījuma modelis atbalsta nabadzīgās mājsaimniecības, otrajā scenārijā ir labākas gan nabadzīgās, gan nabadzīgās mājsaimniecības. Ir plaši atzīts, ka tad, kad nabadzības samazināšana ir mērķis, tad vissvarīgākā ir absolūtais nabadzīgo iedzīvotāju skaita pieauguma definīcija (DFID, 2004). Izmantojot absolūto definīciju, mērķis ir palielināt izaugsmes tempu, lai sasniegtu vislielāko nabadzības samazināšanas tempu. Integrējošas izaugsmes politikas ir nozīmīga daļa no valdības ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijām. Piemēram, valstij, kas strauji ir pieaudzis desmit gadu laikā, taču nav ievērojami samazinājies nabadzības līmenis, var būt jāpievērš īpaša uzmanība izaugsmes stratēģijas iekļaušanai, proti, privātpersonu un uzņēmumu iespēju vienlīdzībai.5 Citi piemēri var no resursiem bagātām valstīm. Ieguves rūpniecībā parasti netiek nodarbināti daudz darba, un nozarēs, kas nav saistītas ar resursiem, parasti stiprajos periodos parasti rodas kontrakcijas, kas saistītas ar holandiešu slimībām. 5 Piemēram, kādi ir Zambijas ierobežojumi iekļaujošai izaugsmei? Ziņojums Nr. 44286-ZM (Pasaules Banka, 2008. gads). 4 Šajos gadījumos var rasties nepieciešamība analizēt ierobežojumus plaša mēroga izaugsmei, īpašu uzmanību pievēršot tautsaimniecībai, kas nav resursu nozare6. No otras puses, valstīs, kurās ienākumi ir ļoti zemi un ar zemu izaugsmi, iekļaujoša izaugsme pieeja būtu ļoti tuvu izaugsmes tempa paātrināšanas pieejai, jo galvenā uzmanība būtu jāpievērš izaugsmes pamatprincipu iegūšanai. 1. izcēlums Kas ir iekļaujoša izaugsme (IG) Par? IG koncentrējas uz ekonomisko izaugsmi, kas ir nepieciešams un būtisks nosacījums nabadzības samazināšanai. IG pieņem ilgtermiņa perspektīvu un rūpējas par ilgtspējīgu izaugsmi. a) lai izaugsme ilgtermiņā būtu noturīga, tai jābūt plaša mēroga starp nozarēm. Tādēļ strukturālās transformācijas problēmas ekonomikas diversifikācijā ir priekšā. (b) Tas ietver arī lielu valsts darbaspēka daļu, kur iekļaušana attiecas uz vienlīdzīgām iespējām attiecībā uz piekļuvi tirgiem, resursiem un objektīvu normatīvo vidi uzņēmumiem un privātpersonām. IG koncentrējas uz izaugsmes tempu un modeli. Kā izaugsme tiek radīta, ir izšķiroša nozīme, lai paātrinātu nabadzības samazināšanu, un jebkura stratēģijas stratēģija ir jāpielāgo katram valstij raksturīgajiem apstākļiem. IG koncentrējas uz produktīvu nodarbinātību, nevis uz ienākumu pārdali. Tāpēc uzmanība tiek pievērsta ne tikai nodarbinātības pieaugumam, bet arī produktivitātes pieaugumam.

Tāpēc uzmanība tiek pievērsta ne tikai nodarbinātības pieaugumam, bet arī produktivitātes pieaugumam. IG ir ne tikai uzņēmums, bet arī indivīds kā analīzes priekšmets. IG atbilst absolūtai nabadzīgo iedzīvotāju izaugsmes definīcijai, nevis relatīvajai. IG nav definēts konkrētu mērķu, piemēram, darba vietu radīšanas vai ienākumu sadales, izteiksmē. Tie ir potenciālie rezultāti, nevis konkrēti mērķi. IG parasti veicina tirgus orientēti izaugsmes avoti, kad valdība veicina lomu. Ko literatūra mums pasaka? Augsts izaugsmes temps ilgākā laika periodā ir nepieciešams un bieži vien ir galvenais faktors nabadzības samazināšanā, ko atklāj ievērojams literatūras kopums 6 Skatīt, piemēram, Mongoliju: izaugsmes avotu avoti Nr. 39009-MN (Pasaule Banka, 2007). 5 ieskaitot Deininger un Squire (1998), Dollar and Kraay (2002), White and Anderson (2001), Ravallion (2001) un Bourguignon (2003). Dažkārt citētajā pētījumā par krustojumiem Kraija (2004) parāda, ka vidējo ienākumu pieaugums izskaidro 70% no nabadzības samazināšanas (mērot ar darbinieku skaita attiecību) izmaiņām īstermiņā un līdz pat 97% palaist Lielāko daļu no nabadzības samazināšanas atšķirībām izskaidrojams ar izplatīšanas izmaiņām, un tikai neliela daļa ir saistīta ar atšķirībām nabadzības izaugsmes elastībā. Lopez un Servén (2004) liecina, ka nabadzīgākai valstij ir noteikta nevienlīdzība, jo svarīgāka ir izaugsmes sastāvdaļa, izskaidrojot nabadzības samazināšanos. Tomēr ilgstošus, augsti izaugsmes rādītājus un nabadzības samazināšanu var realizēt tikai tad, kad pieaug izaugsmes avoti, un efektīvi tiek iekļauta pieaugošā darbaspēka daļa izaugsmes procesā. No statiskā viedokļa pieaugumam, kas saistīts ar progresīvām izplatīšanas izmaiņām, būs lielāka ietekme nabadzības samazināšanā nekā izaugsme, kas atstāj izplatību nemainīgu. Balts un Andersons (2001) liecina, ka ievērojamā skaitā gadījumu (apmēram ceturtdaļa) izplatīšana ir bijusi tikpat svarīga kā izaugsme, izskaidrojot nabadzīgo iedzīvotāju ienākumu pieaugumu.7 Dažas politikas var pozitīvi ietekmēt gan izaugsmi, gan nevienlīdzību . Empīriskā starpvalstu literatūra liecina, ka izaugsmei nav nedz pozitīvas, nedz negatīvas ietekmes uz nevienlīdzību8 un ka nevienlīdzība ietekmē izaugsmi ir neskaidra9. Šie rezultāti nenozīmē saikņu trūkumu, aplūkojot konkrētu politiku vai konkrēta valsts. Lopez (2004b) apskata empīrisko literatūru un secina, ka ar inflāciju saistītā makroekonomiskā stabilitāte, kā arī izglītība un infrastruktūra - 7 White and Anderson (2001) izveidoja datu kopumu, izmantojot Deininger un Squire datubāzi. Viņi identificē 143 izaugsmes epizodes, no kurām apmēram puse ir no jaunattīstības valstīm. Āfrikas aptvērums bija vājš, tikai Zambijā parādījās Subsahāras Āfrika. Dati par bijušās Padomju Savienības un Austrumeiropas valstīm bija tikai līdz astoņdesmitajiem gadiem, tādejādi ieviešot lielo nevienlīdzības pieaugumu, kas notika 90. gadu sākumā. 8 Skatīt Deininger un Squire (1996), Ravallion un Chen (1997), Easterly (1999) un Dollar and Kraay (2002). 9 Alessina un Rodrik (1994) un Perotti (1996) konstatē negatīvas attiecības, Li un Zhou (1998) un Forbes (2000) atrast pozitīvas attiecības, un Barro (2000) un Lopez (2004a) neatrod attiecības. Sešās saistītās politikas, šķiet, ir abpusēji izdevīgas vai "ļoti nabadzīgas" politikas, kurām ir gan pozitīva ietekme uz izaugsmi, gan negatīva ietekme uz nevienlīdzību. Turklāt aktīvu nevienlīdzība, nevis ienākumu nevienlīdzība var izšķiroši ietekmēt izaugsmes rezultātus.

Deininger un Squire (1998) izmanto zemes sadalījumu kā aktīvu nevienlīdzību un parāda, ka liela aktīvu nevienlīdzība būtiski negatīvi ietekmē izaugsmi. Sākotnējo aktīvu nevienlīdzības kontrole Birdsall un Londono (1997) liecina, ka ienākumu nevienlīdzība, šķiet, neietekmē izaugsmes rezultātu paplašināšanos. Cross-country literatūra par izaugsmi un nabadzīgo iedzīvotāju izaugsmi ir kritizēta, jo nesniedza pietiekamas norādes politikas veidotājiem. Liela daĜa no tā saucamā atbalsta sniedzēja izaugsmes programmas ir pievērsušies apkopotajiem ienākumu un nabadzības statistikas datiem, mērot, cik lielā mērā izaugsme samazināja nabadzību, un analizējot, vai un kāpēc nabadzība ir samazināta absolūtā vai relatīvā izpratnē. Tomēr 2000. gada sākumā parādījās jauns literatūras vilnis, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta konteksta nozīmei un ex ante analīzei par ierobežojumiem nākotnes ekonomikas attīstībā10. Vairāki dažādu valstu pētījumi liecina, ka izaugsmes noteicošie faktori ir ļoti atkarīgi no tādi sākotnējie apstākļi kā ienākumu līmenis, nabadzība un aktīvu nevienlīdzība, bet arī daudzi citi faktori, piemēram, ģeogrāfija, demogrāfija, pārvaldība, politika, sociālie apsvērumi un esošo politiku kopums. Tās atšķiras ne tikai starp valstīm, bet arī laika gaitā vienā un tajā pašā valstī. Viens no galvenajiem literatūras piemēriem pēc 1990. gada ir ekonomikas apjoma pieaugums 90. gados: mācīšanās no reformu desmitgades (Pasaules Banka, 2005. gads). Tajā secināts, ka, lai gan nepieciešamie izaugsmes pamati, piemēram, stabila makroekonomiskā vide, īpašuma tiesību īstenošana, atvērtība tirdzniecībai un efektīva valdība, ir galvenie faktori izaugsmes procesā, tomēr tie nav viss. Šis darbs un Izaugsmes komisijas darbs norāda uz dažādajiem veidiem, kā 10 izpēte par izaugsmes avotiem, piemēram, izaugsmes sadalīšanās un nabadzības sadalīšanās, ir svarīga mūsu izpratnei par konkrēto valstu kontekstu un agrākiem izaugsmes avotiem. 7 pamatprincipi var mijiedarboties ar politikām un institucionālajām sistēmām dažādos valstu kontekstos. Svarīgs ieskats no šī pētījuma plūsmas ir tas, ka konkrētā valstī jebkurā laikā pastāv daudzi kropļojumi, un daži no tiem ir svarīgāki par citiem. Turklāt, kā to nosaka teorija par otro labāko, faktiski var būt labklājības samazināšanās 8 = = σ () ((, θ,) (1-τ) -ρ) tttttttttccxxkk & &, kas ir attiecībā uz līdzsvarotu izaugsmi līdzsvars. Šajā vienādojumā c ir patēriņš uz vienu iedzīvotāju; k ir kapitāls uz vienu darba ņēmēju, a ir tehnoloģiskais progress; θ ir ārējās vērtības indekss; x ir papildu ražošanas faktoru, piemēram, infrastruktūras vai cilvēkkapitāla, pieejamība; z ir laika preferences ātrums; σ ir marginālās lietderības elastības negatīvā vērtība; ρ = z + n ir reālā procentu likme; n ir iedzīvotāju skaita pieaugums. Ja kapitāla izmaksas ρ ir lielas jebkurai peļņai no ieguldījumiem, ieguldījumi ir zemi un ekonomiku uzskata par ierobežotu likviditāti. Ja peļņas norma r ir zema, attiecībā uz jebkādām kapitāla izmaksām ieguldījumi ir zemi un ekonomika tiek uzskatīta par neefektīvu. 14 No šīs pieejas ir svarīgi apgūt mācības, ieskaitot to, ka attīstības politika ir atkarīga no katras valsts, var ietvert tikai dažas reformas, kuras var optimāli sekvenēt, lai mazinātu saistošos ierobežojumus, un tas var radīt lielu pozitīvu labklājības ietekmi. Tomēr, nosakot saistošos ierobežojumus, ir nepieciešama rūpīga domāšana.

Daži no šīs pieejas kritika uzsver, ka i) praktiski nav iespējams novērtēt ēnu cenas; (ii) ļoti grūti noraidīt ierobežojumus, kas nav saistoši; un (iii) analīze koncentrējas uz īstermiņa perspektīvu un tādēļ ignorē ilgtspējīgas izaugsmes svarīgākos faktorus, piemēram, cilvēku kapitāla uzkrāšanos. Analīze tiek veikta arī apkopotā līmenī, sniedzot nelielu ieskatu par ierobežojumiem, kas ietekmē dažādas nozares, uzņēmumu veidus vai šķēršļus ekonomikas pārveidei ilgtermiņā. Ekonomiskā transformācija ir svarīga ilgstošām, valsts izdevumu prasībām tiek pieņemts, ka tās ir fiksētas ārēji, valdība uzliek nodokli par kapitāla nomas cenu, tāpēc pēcnodokļu atdeve kapitālam ir r (1-τ). 14 Finanšu izmaksas ρ var būt augstas, jo valstij ir ierobežota piekļuve ārējiem kapitāla tirgiem vai iekšējā finanšu tirgus problēmām. Valstī var rasties grūtības piekļūt ārējiem kapitāla tirgiem dažādu iemeslu dēļ, tostarp lielo valstu riski, nepievilcīgi FDI nosacījumi, neaizsargātība parāda brieduma struktūrā un pārmērīgi lielie kapitāla konta noteikumi. Slikti vietējie finanšu līdzekļi var būt saistīti ar zemu iekšējo ietaupījumu un / vai sliktu iekšējo finanšu starpniecību. Atgriešanās kapitālā r var būt zema, jo nepietiekamas investīcijas papildu ražošanas faktoros, piemēram, infrastruktūra un cilvēkkapitāls, zems zemes produktivitātes trūkums sakarā ar sliktu dabas resursu pārvaldību, vai zems privātais ienākums kapitālā augstu nodokļu, nabadzīgo īpašuma tiesību, korupcijas dēļ , darbaspēka kapitāla konflikti, makro nestabilitāte un tirgus nepilnības, piemēram, ārējās sadarbības koordinācija un ārējās mācīšanās, kas negatīvi ietekmē valsts spēju pieņemt jaunas tehnoloģijas. 9 plaša mēroga izaugsme, jo tā ļauj ekonomikām panākt lielu izaugsmi ilgākā laika posmā (Romer 1990, Aghion un Howitt, 1992, Aghion et al., 2005). Empīriskie pierādījumi liecina, ka neviena valsts nav spējusi panākt ievērojamu ienākumu pieaugumu un nabadzības samazināšanu bez strukturālām pārmaiņām un ekonomikas dažādošanas (Imbs un Wacziarg, 2003). Attiecībā uz valstīm ar zemu ienākumu līmeni un valstīm ar nelieliem vietējiem tirgiem strukturālās pārmaiņas nozīmē eksporta diversifikāciju, jo piekļuve ārvalstu tirgum ļauj valstīm īstenot apjomradītus ietaupījumus (Hausmann, Hwang un Rodrik 2007).

HRV satvarā ir ietverti arī nosacījumi, kas ietekmē indivīdu spēju efektīvi iesaistīties un veicināt ekonomikas pārveidi15. Iekļaujošas izaugsmes pieeja HRV sistēma ir tikai viens no daudzajiem pieejamības izaugsmes analīzes veidiem. Tas ir īpaši svarīgi gadījumos, kad ienākumu līmenis ir zems, izaugsme ir lēna un ieguldījumi ir zemi. Ņemot to vērā, HRV sistēma ir piemērots pamats, lai izpētītu iekļaujošas izaugsmes problēmas, jo izaugsme ir galvenais nabadzības samazināšanas virzītājspēks. Gadījumos, kad izaugsme ir koncentrēta dažās nozarēs vai īpašos ekonomikas dalībnieku veidos, HRV sistēma ir jāgroza un jāpapildina ar lēnas augošas un topošās nozares izaugsmes ierobežojumu analīzi un ierobežojumiem, kas indivīdiem veicina izaugsmi un gūst no tā labumu . Galīgais atbilstošais ietvars būs atkarīgs no valsts un laika specifiskajiem faktoriem. Gadījumos, kad izaugsme ir augsta, bet nabadzības samazināšana paliek nemainīga, analīzi var veikt, izmantojot spirāles eklektisma iekļaujošu izaugsmes analītisko sistēmu16. Tas apvieno diagnostikas pieeju ar dažādām metodēm, kas tiek izmantotas laikrindu, uzņēmumu un mājsaimniecību apsekojumu datiem, un krustojumiem - valstu salīdzinošie salīdzinājumi, lai atbildētu uz jautājumiem par tendencēm, ierobežojumiem un avotiem ilgtspējīgai, plaša mēroga izaugsmei. Ekonomikas aģents iekļaujošas izaugsmes analītikas sistēmā ir indivīds. 15 HRV sistēmā cilvēkkapitāls ir uzskatāms par iespējamu ierobežojumu uzņēmumu skatījumā, bet netiek aplūkots, vai prasmes ierobežo atsevišķu grupu spēju iesaistīties ekonomiskajā attīstībā, un ierobežojumi, kas ierobežo ieguldījumus cilvēkkapitālā. 16 Šo sistēmu iedvesmojusi integrētās ekonomiskās analīzes sistēma maznodrošinātai izaugsmei (Sida 2006). 10, nevis uzņēmums, bet uzņēmumi, kas nodarbina uzņēmumus, pelna atgriezties savā darbā - vai nu kā pašnodarbinātā persona, vai algotā darbā. Analīze nav nepieciešama tikai nabadzīgajiem, bet to var izdarīt no dažādu darbaspēka grupu viedokļa, piemēram, cilvēki, kas dzīvo atpalikušajā reģionā, migranti un citi. Ja kāds definē ikviena indivīda ienākumus: iw E i wjEj ij y ≡ 1 1ω 1 + ... + ω, kur wj un Ej ir katras tautsaimniecības j faktoru cenas un dotācijas, un ωij ir j faktoru, kas pieder personai i. Tad, sadalot katru pusi par kopējiem ienākumiem un apkopojot nabadzīgo indivīdu, iegūst: ψ P ≡ λ ωP + + λ j ωPj ​​... 1 1, kur ψP ir nabadzīgo saņemto ienākumu īpatsvars, λj ir koeficients i kopējos ienākumos, un ωPj ir faktora j daļa, kas pieder nabadzīgajiem. Šī identitāte norāda mainīgos lielumus, kas ietekmē nabadzīgo ienākumu daļu. Tiek uzskatīts, ka galvenais ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes instruments ir produktīvs darbs. 17 Nodarbinātības pieaugums rada jaunas darba vietas un ienākumus indivīdam - sākot no algas visos tipu uzņēmumos vai no pašnodarbinātības, parasti mikrouzņēmumos -, bet produktivitātes pieaugumam ir potenciāls paaugstināt nodarbināto algām un atgriezties pašnodarbinātībā, nodarbināts. Galu galā, daudzās valstīs ar zemiem ienākumiem problēma nav bezdarbs, bet gan bezdarbs. Tādējādi iekļaujoša izaugsme ir ne tikai par nodarbinātības pieaugumu, bet arī par produktivitātes pieaugumu.18 Turklāt tas attiecas ne tikai uz darba samaksu, bet arī uz pašnodarbinātību, kas nozīmē, ka ienākumi uz kapitālu, zemi un citiem aktīviem ir atkarīgi no ienākumu potenciāla no fokusa grupas, kā parādīts iepriekš minētajā identifikācijā. Indivīdu produktīvā izmantošanas spēja ir atkarīga no iespējām pilnīgi izmantot pieejamos resursus, jo laika gaitā ekonomika attīstās.

17 Saskaņā ar Komisijas ziņojumu par izaugsmi un attīstību (2008. gads), pastāvīga augsta izaugsme prasa strauju produktīvu nodarbinātību. 18 Nav priekšlīguma vai aizspriedumaina attiecībā uz darbietilpīgu nozares politiku. Patiešām, pašnodarbinātajiem nabadzīgajiem ir jāuzlabo darba ražīgums un uzņēmējdarbības vides izlīdzināšana, lai paaugstinātu viņu ienākumus. Tādēļ 11 analīze aplūko veidus, kā nostiprināt produktīvos resursus un indivīda spējas darba piedāvājuma pusē, kā arī veidus, kā radīt jaunas iespējas produktīvai nodarbinātībai no darba pieprasījuma puses. Ja galvenā problēma ir nodarbinātības iespēju trūkums konkrētai personu grupai, jo dažu veidu darbaspēka prasmes ir ierobežotas, ierobežojumi ir saistīti ar cilvēku resursiem un spējām, nevis ar vidi, kurā viņi var izmantot šos resursus. Šāda situācija prasa veikt padziļinātu nodarbinātības analīzi, kas atklās indivīdu resursus, piemēram, indivīdu izglītība, veselība un cita produktivitāte ļauj viņiem uz darbu. Ja galvenā problēma ir zems darba ražīgums vai darba iespēju trūkums indivīdiem sakarā ar ierobežotu pieprasījumu pēc darbaspēka, ir nepieciešams vājo vietu analīze uzņēmējdarbības vidē (viens piemērs ir HRV pieeja). Analīzē nošķirtas pašnodarbinātās personas vai darba ņēmēji no algām un turpina analizēt nodarbinātību pēc nozarēm, uzņēmumu lieluma, lauku / pilsētu, formālās / neformālās un citas būtiskas iezīmes. Izšķirošais izskats ir nepieciešams mūsu galvenajam mērķim, lai identificētu izaugsmes izplatību ienākumu sadalē un privātpersonu produktīvās nodarbinātības vājās vietas. Ja galvenā uzmanība tiek pievērsta nabadzīgajiem, pašnodarbināto gadījumā mēs veicam biznesa vides analīzi, izmantojot mazo un mikrouzņēmumu objektīvus. Attiecībā uz algām mēs veicam nodarbinātības analīzi, kā arī uzņēmējdarbības vides analīzi ar pārstāvniecības uzņēmuma lēcu palīdzību, potenciāli izmantojot nabadzības19. Svarīgs jautājums ir tas, cik lielā mērā pašreizējais personas nodarbinātības statuss ir nākotnes ienākumu pieauguma potenciāls vai, ja pāreja no maznodrošinātas situācijas nozīmē citu darba vietu vai nodarbinātības veidu radīšanu citā nozarē. Tāpēc analīzē tiek aplūkoti ārējie faktori, kas izskaidro valsts izaugsmes un nabadzības samazināšanas modeli, kopējo produktivitātes dinamiku valstī, galvenās problēmas un iespējas, kā arī ekonomiskās pārveides iespējas un iespējas, kā arī 19 atzīmēt, ka darbaspēka prasmju analīze ir potenciāls ierobežojums pašnodarbinātie tiek ņemti vērā uzņēmējdarbības vides analīzē, kur to analizē kā ierobežojumu mazā uzņēmuma izaugsmei. 12 diversifikācija.

Analīzē arī tiek uzskatīti ierobežojumi šajās nozarēs ar produktīvas nodarbinātības iespējām, ierobežojumiem, kas ietekmē spēju iegūt nodarbinātību šajās nozarēs, kā arī ierobežojumus, kas ietekmē darbaspēka mobilitāti dažādās nozarēs un reģionos. Integrējošā izaugsmes pieeja ir ilgtermiņa perspektīva. Tas ir vajadzīgs, jo tiek uzsvērta personu ražošanas jaudas uzlabošana un labvēlīgas nodarbinātības vides radīšana, nevis ienākumu pārdale, lai palielinātu ienākumus izstumtām grupām. Sakarā ar šo ilgtermiņa perspektīvu, iekļaujošas izaugsmes analītiskās sistēmas ietvaros ir skaidri izteikta uzmanība strukturālām pārmaiņām un iekšējai migrācijai20. Mērķis ir noteikt saistošu ierobežojumu kopumu, nevis saistošo ierobežojumu, un pēc tam virkni šos ierobežojumus maksimāli iekļaut valsts izaugsme21. Ar šo ilgtermiņa perspektīvu ir svarīgi atzīt laiku starp reformām un rezultātiem. Labs piemērs ir laiks, kad tiek veikti ieguldījumi izglītībā, un laiks, kad iegūst labākas darba prasmes. Tas nozīmē, ka analīzē jānosaka nākotnes ierobežojumi izaugsmei, kas šodien var nebūt saistoši, bet kas, iespējams, būs jārisina šodien, lai nodrošinātu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi. Iekļaujoša izaugsmes analīze attiecas uz politikas virzieniem, kas jāīsteno īstermiņā, bet gan uz ilgtspējīgu iekļaujošu izaugsmi nākotnē. Noslēguma piezīmes Šajā piezīmē definēts termins "iekļaujošs" izaugsmes nozīme, un apgalvo, ka iekļaujošas izaugsmes programmā ir raksturīgs raksturs, kas koncentrējas gan uz izaugsmes tempu, gan uz to. Straujais izaugsmes temps neapšaubāmi ir nepieciešams, lai būtiski samazinātu nabadzību, taču, lai ilgtermiņā šī izaugsme būtu ilgtspējīga, tai jābūt plaša mērogā visās nozarēs, ieskaitot lielu daļu no valsts darbaspēka. Iekļaujošas izaugsmes definīcija nozīmē tiešu saikni starp makroekonomiku un mikrouzņēmumiem. Jaunattīstības valstīs ievērojamu izaugsmes daļu veido, pārdalot darbaspēku no zemas produktivitātes uz augstas produktivitātes sektoriem.

21 Tas nenozīmē, ka mēs atgriežamies pie "veļas saraksta" pieejas, bet gan uz ierobežotu ierobežojumu kopumu. Tomēr šo ierobežojumu sekvencēšana var prasīt papildu padziļinātu izpēti par konkrētu politiku iespējām un izmaksām. 13 izaugsmes noteicēji un atspoguļo strukturālās transformācijas nozīmi ekonomikas diversifikācijā un konkurencē. Integrējošā izaugsmes definīcija atbilst absolūtā izaugsmes rādītājā attiecībā uz nabadzīgajiem iedzīvotājiem, bet atšķiras no tā šādos veidos: i) pilnīga nabadzīgo iedzīvotāju skaita pieaugums var būt tiešu ienākumu sadales shēmu rezultāts, bet izaugsme ir iekļaujoša jāuzlabo produktivitāte un jāizveido jaunas nodarbinātības iespējas; un (ii) nabadzīgo iedzīvotāju izaugsmes jēdziens tradicionāli ir vērsts uz izaugsmes un nabadzības rādītājiem, savukārt iekļaujoša izaugsme vērsta uz to, ka ir veikta ex ante analīze par ilgtspējīgu, augstu izaugsmi un nabadzības samazināšanu. Integrējošas izaugsmes politika ir svarīga jebkuras valdības stratēģijas sastāvdaļa ilgtspējīgai izaugsmei, un iekļaujošas izaugsmes analīzes sistēmas ir eklektiskas pēc būtības. Tiek uzskatīts, ka galvenais ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes instruments ir produktīvs darbs. Nodarbinātības pieaugums rada jaunas darba vietas un ienākumus indivīdam - sākot no algas visos tipu uzņēmumos vai no pašnodarbinātības, parasti mikrouzņēmumos -, savukārt produktivitātes pieaugums var paaugstināt nodarbināto atalgojumu un atgriezties pašnodarbinātajiem . Indivīdu produktīvā izmantošanas spēja ir atkarīga no iespējām pilnīgi izmantot pieejamos resursus, jo laika gaitā ekonomika attīstās. Tāpēc analīzē tiek aplūkoti veidi, kā nostiprināt produktīvos resursus un indivīda spējas no darbaspēka piedāvājuma, kā arī veidus, kā radīt jaunas iespējas produktīvai nodarbinātībai no darbaspēka pieprasījuma viedokļa. Integrējošā izaugsmes pieeja ir ilgtermiņa perspektīva. Ar šo ilgtermiņa perspektīvu ir svarīgi atzīt laiku starp reformām un rezultātiem. Iekļaujoša izaugsmes analīze attiecas uz politikas virzieniem, kas jāīsteno īstermiņā, bet gan uz ilgtspējīgu iekļaujošu izaugsmi nākotnē. 14 Atsauces Aghion, P., Bloom, N., Blundell, R. Griffith, R. un Howitt, P. 2005. "Konkurence un jauninājumi: invertētās-u attiecības"

Ceturkšņa ekonomikas žurnāls 120 (2). Aghion P., and Howitt, P. 1992. Izaugsmes modelis ar radošu iznīcināšanu. Econometrica, Econometric Society 60 (2) (marts): 323-51. Alesina, A. un Perotti, R. 1996. "Ienākumu sadale, politiskā nestabilitāte un investīcijas". Eiropas ekonomikas pārskats, 1. sēj. 40. Alesina, A. un Rodrik, D. 1994. "Izplatīšanas politika un ekonomiskā izaugsme." Ekonomikas ceturkšņu izdevums. Vol. 109. Barro, R. 2000. "Nevienlīdzība un izaugsme valstu grupā". Ekonomikas izaugsmes žurnāls, Vol. 5. Birdsall un Londono (1997) "Līdzekļu nevienlīdzības jautājumi: Pasaules Bankas pieejas novērtējums nabadzības samazināšanai". American Economic Review Papers and Proceeding, 87: 2, pp. 32-37. Bourguignon, F. 2003. "Nabadzības samazināšanas izaugsmes elastība; Izskaidrojot nevienlīdzību dažādās valstīs un laika periodos. "Nevienlīdzība un izaugsme: teorija un politikas sekas, ed. T. Eicher un S. Turnovsky. Kembridža, MA: MIT Press. Deininger, K. un L. Squire (1996) "Jauns datu kopa, kas nosaka ienākumu nevienlīdzību". Pasaules Bankas Ekonomikas pārskats 10: 565-91. Izaugsmes un attīstības komisija (2008) Izaugsmes ziņojums: Ilgtspējīgas izaugsmes un iekļaujošas attīstības stratēģijas, Pasaules Banka. DFID (2004). "Kas ir nepietiekama izaugsme un kāpēc mums jāzina?", Pro-Poor Growth Briefing 1. piezīme, Starptautiskās attīstības departaments, Londona. Deininger, K. un Squire, L. (1996) "Jauns datu kopa, kas nosaka ienākumu nevienlīdzību". Pasaules Bankas Ekonomikas pārskats 10: 565-91. Deininger, K. un Squire, L. 1998. "Jaunas perspektīvas vecos jautājumos: nevienlīdzība un izaugsme". Avots: "Attīstības ekonomika". Dollar, D., and Kraay, A. (2002) "Growth is good for the poor." Journal of Economic Growth 7: 195-225. Easterly, W. (1999) "Dzīve izaugsmes laikā". Journal of Economic Growth, Vol. 4. Forbes, K. 2000. "Pārskats par nevienlīdzību un izaugsmi." American Economic Review, Vol. 90. 15 Hausmann, R., Rodrik D., Velasco (2005). Izaugsmes diagnostika. Mimeo, Harvardas Kennedija skola. Cambridge. Hausmann, R., Hwang, J. un Rodrik, D. (2007) "Ko jūs eksportējam jautājumus" Journal of Economic Growth 12 (1). Imbs, J. un Wacziarg, R. (2003) "Dažādošanas posmi" American Economic Review 93 (1), lpp. 63-86. Kraay, A. 2004. "Kad ir izaugsme Pro-Poor? Starpvalstu pierādījumi. "SVF darba dokuments 4-47, Starptautiskais valūtas fonds, Vašingtona, DC. Li H. un Zou, H. 1998. "Ienākumu nevienlīdzība nav kaitīga izaugsmei: teorija un pierādījumi." Pārskats par attīstības ekonomiku, Vol. 2 (3). Lopez, H. (2004a). "Pro Growth, Pro Poor: Vai Tirdzniecības Off?" Darba dokuments WPS3378, Pasaules Banka. Vašingtona, DC. Lopez, H. (2004b). "Pro-Poor Growth: Pārskats par to, ko mēs zinām (un par ko mēs to nedara)" Mimeo. Pasaules Banka. Lopez, H. un L. Servén (2004). "Izaugsmes mehānisms - nabadzība-nevienlīdzība". Mimeo, Pasaules Banka. McCulloch un Baulch (1999) "Izsekošana nabadzīgai attīstībai". ID21 ieskats Nr. 31. Sussex: Attīstības pētījumu institūts. OECD (2008) Nevienlīdzīga izaugsme? Ienākumu sadalījums un nabadzība OECD valstīs Ravallion (2001). "Izaugsme, nevienlīdzība un nabadzība: meklējot ārpus vidējiem rādītājiem", Pasaules attīstība, 29: 11, pp. 1803-1815. Ravallion, M. un S. Chen (2003). "Mērīšana nabadzīgai attīstībai." Ekonomika Vēstules 78: 93-99. Ravallion, M. un S. Chen (1997). "Ko jaunie apsekojuma dati var pastāstīt mums par nesenajām izplatīšanas un nabadzības izmaiņām?" Pasaules Bankas Ekonomikas pārskats, Nr. 11, Nr. 2. Pasaules Banka. Romer, P. (1990) "Endogēnās tehnoloģiskās pārmaiņas". Politiskās ekonomikas žurnāls 98 (5). Sida (2006) Integrētā ekonomiskā analīze nabadzīgai izaugsmei: metodoloģiskā pieeja. Metode Dokuments. Stokholma: Sida. Balts un Andersons (2001). "Izaugsme pret pārdalīšanu: vai izaugsmes problēma?", Attīstības politikas pārskats 19: 3, pp. 167-289. 16

 

What is Inclusive Growth?∗ The purpose of this note is to define the meaning of the term ‘inclusive’ growth. It is often used interchangeably with a suite of other terms, including ‘broad-based growth’, ‘shared growth’, and ‘pro-poor growth’. The paper clarifies the distinctions between these terms as well as highlights similarities. The paper argues that inclusive growth analytics has a distinct character focusing on both the pace and pattern of growth. Traditionally, poverty and growth analyses have been done separately. This paper describes the conceptual elements for an analytical strategy aimed to integrate these two strands of analyses, and to identify and prioritize the country-specific constraints to sustained and inclusive growth. Defining Inclusive Growth Rapid and sustained poverty reduction requires inclusive growth that allows people to contribute to and benefit from economic growth.1 Rapid pace of growth is unquestionably necessary for substantial poverty reduction, but for this growth to be sustainable in the long run, it should be broad-based across sectors, and inclusive of the large part of the country’s labor force. This definition of inclusive growth implies a direct link between the macro and micro determinants of growth. The micro dimension captures the importance of structural transformation for economic diversification and competition, including creative destruction of jobs and firms. ∗ This note was prepared by Elena Ianchovichina (PRMED) and Susanna Lundstrom (PRMED) with input from Leonardo Garrido (PRMED). The note was requested by donors supporting the Diagnostic Facility for Shared Growth. We thank Carlos Braga, Vandana Chandra, Edgardo Favaro, Loga Gnanasambanthan, Harry Hagan, Eduardo Ley, Lili Liu, Elina Scheja, and Juan Pedro Schmid for their useful comments on earlier drafts. 1 This statement is in line with the OECD Development Assistance Committee’s policy statement on propoor growth. However, a difference between pro-poor and inclusive growth is that the pro-poor approach is mainly interested in the welfare of the poor while inclusive growth is concerned with opportunities for the majority of the labor force, poor and middle-class alike. 2 Inclusive growth refers both to the pace and pattern of growth, which is considered interlinked, and therefore in need to be addressed together. The idea that both the pace and pattern of growth are critical for achieving a high, sustainable growth record, as well as poverty reduction, is consistent with the findings in the Growth Report: Strategies for Sustained Growth and Inclusive Development (Commission on Growth and Development, 2008). The commission notes that inclusiveness – a concept that encompasses equity, equality of opportunity, and protection in market and employment transitions – is an essential ingredient of any successful growth strategy. Here we emphasize the idea of equality of opportunity in terms of access to markets, resources, and unbiased regulatory environment for businesses and individuals.2 The Commission on Growth and Development (2008) considers systematic inequality of opportunity “toxic” as it will derail the growth process through political channels or conflict. The inclusive growth approach takes a longer term perspective as the focus is on productive employment rather than on direct income redistribution, as a means of increasing incomes for excluded groups. In the short run, governments could use income distribution schemes to attenuate negative impacts on the poor of policies intended to jump start growth, but transfer schemes cannot be an answer in the long run and can be problematic also in the short run.3 In poor countries such schemes can impose significant burdens on already stretched budgets, and it is theoretically impossible to reduce poverty through redistribution in countries where average income falls below US$ 700 per day. According to a recent OECD study, even in developed countries, redistribution schemes cannot be the only response to rising poverty rates in certain segments of the population.4 The inclusive growth definition is in line with the absolute definition of pro-poor growth, but differs from it in the following ways: (i) absolute pro-poor growth can be 2 According to the report of the Commission on Growth and Development, persistent, determined focus on inclusive long-term growth by governments is one of the ingredients of a successful growth strategy. Yet, there is limited analytic work integrating the literature on growth and productive employment. 3 The term ‘shared growth’ can be misunderstood as implying a focus on income distribution schemes, which is why inclusive growth is preferred. 4 Source: Growing Unequal? Income Distribution and Poverty in OECD Countries, OECD (2008). 3 the result of direct income redistribution schemes, but for growth to be inclusive productivity must be improved and new opportunities for employment created; and (ii) the pro-poor growth concept has traditionally focused on growth and poverty measures whereas the inclusive growth definition focuses on ex-ante analysis of the sources of, and constraints to sustained, high growth and poverty reduction. Under the absolute definition, growth is considered to be pro-poor as long as poor people benefit in absolute terms, as reflected in some agreed measure of poverty (Ravallion and Chen, 2003). In contrast, in the relative definition, growth is “pro-poor” if and only if the incomes of poor people grow faster than those of the population as a whole, i.e., inequality declines. By focusing on inequality, the relative definition could lead to sub-optimal outcomes for both poor and non-poor households. For example, a society attempting to achieve pro-poor growth under the relative definition would favor an outcome characterized by average income growth of 2 percent where the income of poor households grew by 3 percent, over an outcome where average growth was 6 percent, but the incomes of poor households grew by only 4 percent. While the distributional pattern of growth favors poor households in the first scenario, both poor and non-poor households are better off in the second scenario. There is broad recognition that when poverty reduction is the objective, then the absolute definition of pro-poor growth is the most relevant (DFID, 2004). Using the absolute definition, the aim is to increase the rate of growth to achieve the greatest pace of poverty reduction. Policies for inclusive growth are an important component of most government strategies for sustainable growth. For instance, a country that has grown rapidly over a decade, but has not seen substantial reduction in poverty rates may need to focus specifically on the inclusiveness of its growth strategy, i.e. on the equality of opportunity for individuals and firms.5 Other examples can be drawn from resource-rich countries. Extractive industries usually do not employ much labor and the non-resource sectors typically suffer contractions associated with Dutch disease effects during boom periods. 5 See for example What Are the Constraints to Inclusive Growth in Zambia? Report No. 44286-ZM (World Bank, 2008). 4 These cases may call for analysis of constraints to broad-based growth with a particular emphasis on the non-resource sectors in the economy.6 On the other hand, in countries starting at a very low income level and low growth, an inclusive growth approach would be very close to an approach for speeding up the pace of growth, as the main focus should be on getting the fundamentals for growth right. Box 1 What is Inclusive Growth (IG) About? IG focuses on economic growth which is a necessary and crucial condition for poverty reduction. IG adopts a long term perspective and is concerned with sustained growth. (a) For growth to be sustained in the long run, it must be broad-based across sectors. Issues of structural transformation for economic diversification therefore take a front stage. (b) It must also be inclusive of the large part of the country’s labor force, where inclusiveness refers to equality of opportunity in terms of access to markets, resources and unbiased regulatory environment for businesses and individuals. IG focuses on both the pace and pattern of growth. How growth is generated is critical for accelerating poverty reduction, and any IG strategies must be tailored to country-specific circumstances. IG focuses on productive employment rather than income redistribution. Hence the focus is not only on employment growth but also on productivity growth. IG has not only the firm, but also the individual as the subject of analysis. IG is in line with the absolute definition of pro-poor growth, not the relative one. IG is not defined in terms of specific targets such as employment generation or income distribution. These are potential outcomes, not specific goals. IG is typically fueled by market-driven sources of growth with the government playing a facilitating role. What does the literature tell us? A high pace of growth over extended periods of time is a necessary, and often the main contributing factor in reducing poverty as found by a sizable body of literature 6 See, for example, Mongolia: Sources of Growth Report No. 39009-MN (World Bank, 2007). 5 including Deininger and Squire (1998), Dollar and Kraay (2002), White and Anderson (2001), Ravallion (2001) and Bourguignon (2003). In a frequently cited cross-country study, Kraay (2004) shows that growth in average incomes explains 70 percent of the variation in poverty reduction (as measured by the headcount ratio) in the short run, and as much as 97 percent in the long run. Most of the remainder of the variation in poverty reduction is accounted for by changes in the distribution, with only a negligible share attributed to differences in the growth elasticity of poverty. Lopez and Servén (2004) suggest that for a given inequality level, the poorer the country is, the more important is the growth component in explaining poverty reduction. Sustained, high growth rates and poverty reduction, however, can be realized only when the sources of growth are expanding, and an increasing share of the labor force is included in the growth process in an efficient way. From a static point of view, growth associated with progressive distributional changes will have a greater impact in reducing poverty than growth which leaves distribution unchanged. Evidence in White and Anderson (2001) suggests that in a significant number of cases (around a quarter) distribution has been as important as growth in explaining the income growth of the poor.7 Some policies may have a positive effect on both growth and inequality. The empirical cross-country literature suggests that growth has neither a positive nor a negative effect on inequality,8 and that the impact of inequality on growth is ambiguous.9 These results do not imply the absence of links when looking at a specific policy or a specific country. Lopez (2004b) surveys the empirical literature and concludes that macroeconomic stability related to inflation, as well as education and infrastructure- 7 White and Anderson (2001) constructed the data set using the Deininger and Squire database. They identify 143 growth episodes in all, of which about half are from developing countries. Coverage of Africa was weak, with only Zambia appearing from Sub-Saharan Africa. Data for the countries of the former Soviet Union and Eastern Europe were only up to the 1980s, thus pre-dating the large increases in inequality which took place in the early 1990s. 8 See Deininger and Squire (1996), Ravallion and Chen (1997), Easterly (1999), and Dollar and Kraay (2002). 9 Alessina and Rodrik (1994) and Perotti (1996) find a negative relationship, Li and Zhou (1998) and Forbes (2000) find a positive relationship, and Barro (2000) and Lopez (2004a) find no relationship. 6 related policies seem to be win-win or ‘super pro-poor’ policies that have both a positive effect on growth and a negative effect on inequality. Moreover, asset inequality rather than income inequality may matter for growth outcomes.

Deininger and Squire (1998) use land distribution as a proxy for asset inequality and show that high asset inequality has a significant negative effect on growth. Controlling for initial asset inequality, Birdsall and Londono (1997) show that income inequality does not seem to play a role in expanding growth outcomes. The cross-country literature on both growth and pro-poor growth has been criticized for not giving enough guidance to policy makers. Much of the so-called propoor growth agenda has been focusing on aggregated income and poverty statistics, measuring to what extent growth was reducing poverty, and analyzing whether and why poverty was reduced in an absolute or relative sense. In the beginning of the 2000´s, however, a new wave of literature emerged focusing on the importance of the context and ex ante analysis of constraints to future economic development.10 Several cross-country studies have shown that growth determinants are highly dependent on initial conditions such as levels of income, poverty, and asset inequality, but also a host of other factors such as geography, demography, governance, politics, social considerations, and the set of existing policies. These differ not only between countries, but also over time within the same country. One key example of the post-1990s literature is the volume Economic Growth in the 1990s: Learning from a Decade of Reform (World Bank, 2005). It concludes that although the necessary fundamentals for growth, such as a stable macroeconomic environment, enforcement of property rights, openness to trade, and effective government, are key factors in the growth process, they are not the whole story. This work and the work of the Growth Commission highlight the diverse ways in which the 10 Analyses of sources of growth, such as growth decomposition and poverty decomposition, are important to our understanding of country-specific context and past sources of growth. 7 fundamentals can interact with policies and institutional setups in different country contexts. An important insight from this stream of research is that numerous distortions exist at any time in a given country, and that some are more important than others. Moreover, as posited in the theory of the second best, it can actually be welfare reducin 8 = = σ ( )( ( ,θ , )(1−τ ) − ρ) t t t t t t t t t t c r a x c c k k & & , which holds in the case of balanced growth equilibrium. In this equation, c is consumption per capita; k is capital per worker, a is technological progress; θ is index of externality; x is availability of complementary factors of productions, such as infrastructure or human capital; z is the rate of time preference; σ is the inverse of the negative of the elasticity of marginal utility; ρ=z+n is the real interest rate; n is population growth. If the cost of capital ρ is high for any return on investment, investment is low and the economy is considered liquidity constrained. If the rate of return r is low, for any cost of capital, investment is low and the economy is considered inefficient. 14 There are important lessons to learn from this approach including that development policy is country-specific, may involve just a few reforms that can be optimally sequenced to relax binding constraints, and it may lead to large positive welfare impacts. However, finding the binding constraints requires careful thinking.

Some of the criticisms of this approach emphasize that it is (i) in practice impossible to estimate shadow prices; (ii) very difficult to reject constraints as not binding; and that (iii) the analysis is focused on the short term, and therefore ignores factors important to sustainable growth such as human capital accumulation. The analysis is also undertaken at an aggregate level, offering little insight about constraints affecting different sectors, types of firms or the obstacles to economic transformation in the long run. Economic transformation is important for sustained, government spending requirements are assumed to be fixed exogenously, the government imposes a tax on the rental price of capital, so the after-tax return to capital is r(1-τ). 14 The cost of finance ρ may be high because the country has limited access to external capital markets or because of problems in the domestic financial market. A country may have difficulties accessing external capital markets for a variety of reasons including high country risk, unattractive FDI conditions, vulnerabilities in the debt maturity structure, and excessive regulations of the capital account. Bad local finance may be due to low domestic saving and/or poor domestic financial intermediation. Return to capital r may be low due to insufficient investment in complementary factors of production, such as infrastructure and human capital, low land productivity due to poor natural resource management, or low private returns to capital due to high taxes, poor property rights, corruption, labor-capital conflicts, macro instability, and market failures, such as coordination externalities and learning externalities affecting negatively the country’s ability to adopt new technologies. 9 broad-based growth as it allows economies to catch up by sustaining high growth rates over extended periods of time (Romer 1990, Aghion and Howitt 1992, Aghion et al. 2005). Empirical evidence shows that not a single country has been able to achieve significant income growth and poverty reduction without structural transformation and economic diversification (Imbs and Wacziarg, 2003). For low income countries and countries with small domestic markets, structural transformation implies export diversification as access to foreign markets enables countries to realize economies of scale (Hausmann, Hwang and Rodrik 2007).

The HRV framework also abstracts from conditions affecting the ability of individuals to engage productively and contribute to economic transformation.15 The Inclusive Growth Approach The HRV framework is just one among many approaches to inclusive growth analytics. It is particularly relevant in cases where the income level is low, growth is slow and investments are low. Against this background, the HRV framework is an appropriate framework to study issues of inclusive growth since growth is the main driver of poverty reduction. In cases when growth is concentrated in a few sectors or specific types of economic actors, the HRV framework should be modified and supplemented with analysis of constraints to growth in the slow-growing and emerging sectors, and constraints to individuals to contribute and benefit from growth. The final appropriate framework will depend on country and time specific factors. In cases when growth is high but poverty reduction stagnates, the analysis could be carried out using an inclusive growth analytics framework which is eclectic in spirit.16 It blends the diagnostic approach with different techniques applied to timeseries, firm and household survey data, and cross-country benchmark comparisons to answer questions about trends, constraints to, and sources of sustainable, broad-based growth. The economic agent in an inclusive growth analytics framework is the individual 15 The HRV framework includes human capital as a likely constraint from the perspective of firms, but does not look at whether skills limit the ability of certain groups to engage in economic development, and the constraints limiting investment in human capital. 16 This framework was inspired by the framework of the “Integrated Economic Analysis for Pro-Poor Growth” (Sida 2006). 10 rather than the firm, but individuals employed in firms earn returns to their employment – either as self or wage employed. The analysis does not need to be limited to the poor, but could be done from the perspective of different groups in the labor force, e.g. people living in a lagging region, migrants, and others. If one defines the income of any individual i as: i w E i wjEj ij y ≡ 1 1ω 1 +...+ ω where wj and Ej are the prices and endowments of each of the economy’s j factors, and ωij is the share of the j th factor owned by individual i. Then, dividing each side by total income and summing over the poor individuals, one obtains: ψ P ≡ λ ωP + + λ j ωPj ... 1 1 where ψP is the share of income received by the poor, λj is the share of factor i in total income, and ωPj is the share of factor j owned by the poor. This identity indicates the variables which affect the income share of the poor. The main instrument for a sustainable and inclusive growth is assumed to be productive employment. 17 Employment growth generates new jobs and income for the individual - from wages in all types of firms, or from self employment, usually in micro firms - while productivity growth has the potential to lift the wages of those employed and the returns to the self-employed. After all, in many low-income countries the problem is not unemployment, but rather underemployment. Hence, inclusive growth is not only about employment growth, but also about productivity growth.18 Moreover, it is not only about wage-employment but also about self-employment which means that returns to capital, land and other assets matter to the income potential of the focus group as shown in the identity above. The ability of individuals to be productively employed depends on the opportunities to make full use of available resources as the economy evolves over time.

The 17 According to the Commission on Growth and Development report (2008), sustained high growth requires rapid incremental productive employment. 18 There is no preconception or bias in favor of labor-intensive industry policies. Indeed, the self-employed poor need improvements in productivity and leveling of the business environment in order to raise their incomes. 11 analysis therefore looks at ways to strengthen the productive resources and capacity of the individual on the labor supply side as well as ways to open up new opportunities for productive employment on the labor demand side. If the main problem is lack of employment opportunities for a particular group of individuals due to limited supply of certain types of labor skills, the constraints are related to the productive resources and capacity of individuals rather than the environment in which they can use these resources. This situation calls for an in-depth employability analysis that will shed light on the resources of the individuals, e.g. the individuals’ education, health and the other productivity attributes they bring to a job. If the main problem is low labor productivity or lack of employment opportunities for the individuals due to limited demand for labor, an analysis of the bottlenecks in the business environment is necessary (the HRV approach being one example). The analysis distinguishes between self- or wage-employed, and further looks at employment by sector, size of firm, rural/urban, formal/informal, and other relevant characteristics. A disaggregate look is necessitated by our main objective to identify the incidence of growth across the income distribution and the bottlenecks to the productive employment of individuals. If the focus is on the poor, in the case of the selfemployed, we undertake business environment analysis through the lenses of the small and micro enterprises. In the case of the wage employed, we undertake an employability analysis as well as a business environment analysis through the lenses of a representative firm, potentially employing the poor.19 An important question is the extent to which the current employment status of an individual has a potential for future income growth, or if moving out of a lowincome situation means finding another type of employment or employment in another sector. The analysis therefore looks at external factors explaining the country’s growth and poverty reduction pattern, the overall productivity dynamics in the country, the major challenges and opportunities, and possibilities for economic transformation and 19 Note that the analysis of labor skills as a potential constraint for the self-employed is captured in the business environment analysis where it is analyzed as a constraint to growth of the small firm. 12 diversification.

The analysis also considers constraints to those sectors with opportunities for productive employment, constraints affecting the ability to gain employment in these sectors, and constraints affecting labor mobility across sectors and regions. The inclusive growth approach takes a longer term perspective. This is necessary because of the emphasis on improving the productive capacity of individuals and creating conducive environment for employment, rather than on income redistribution as a means of increasing incomes for excluded groups. Due to this longer term perspective, there is an explicit focus on structural transformation and internal migration in the inclusive growth analytics framework.20 The goal is to identify a bundle of binding constraints rather than the binding constraint, and then sequence these constraints to maximize inclusive growth in a country.21 With this longer term perspective, it is important to recognize the time lag between reforms and outcomes. A good example is the lag between the time when investments in education are made and the time when returns from improved labor skills are collected. This implies that the analysis must identify future constraints to growth that may not be binding today, but that may need to be addressed today in order to ensure sustainable and inclusive growth. Inclusive growth analytics is about policies that should be implemented in the short run, but for sustainable inclusive growth in the future. Concluding remarks This note defines the meaning of the term ‘inclusive’ growth, and argues that a program on inclusive growth has a distinct character focusing on both the pace and pattern of growth. Rapid pace of growth is unquestionably necessary for substantial poverty reduction, but for this growth to be sustainable in the long run, it should be broad-based across sectors, and inclusive of the large part of the country’s labor force. This definition of inclusive growth implies a direct link between the macro and micro 20 In developing countries a significant part of growth is generated through reallocation of labor from lowproductivity to high-productivity sectors.

21 This does not mean we go back to the “laundry list” approach, but rather to a limited set of constraints. Sequencing of these constraints however may require further in-depth studies of the feasibility and costs of specific policies. 13 determinants of growth and captures the importance of structural transformation for economic diversification and competition. The inclusive growth definition is in line with the absolute definition of pro-poor growth, but differs from it in the following ways: (i) absolute pro-poor growth can be the result of direct income redistribution schemes, but for growth to be inclusive productivity must be improved and new opportunities for employment created; and (ii) the pro-poor growth concept has traditionally focused on growth and poverty measures whereas inclusive growth focuses on an ex-ante analysis of the sources of, and constraints to sustained, high growth and poverty reduction. Policies for inclusive growth are an important component of any government strategy for sustainable growth and the frameworks for inclusive growth analytics are eclectic in spirit. The main instrument for a sustainable and inclusive growth is assumed to be productive employment. Employment growth generates new jobs and income for the individual - from wages in all types of firms, or from self employment, usually in micro firms - while productivity growth has the potential to lift the wages of those employed and the returns to the self-employed. The ability of individuals to be productively employed depends on the opportunities to make full use of available resources as the economy evolves over time. The analysis therefore looks at ways to strengthen the productive resources and capacity of the individual on the labor supply side as well as ways to open up new opportunities for productive employment on the labor demand side. The inclusive growth approach takes a longer term perspective. With this longer term perspective, it is important to recognize the time lag between reforms and outcomes. Inclusive growth analytics is about policies that should be implemented in the short run, but for sustainable inclusive growth in the future. 14 References Aghion, P., Bloom, N., Blundell, R. Griffith, R. and Howitt, P. 2005. “Competition and innovation: an inverted-u relationship”

Quarterly Journal of Economics 120(2). Aghion, P., and Howitt, P. 1992. A Model of Growth through Creative Destruction. Econometrica, Econometric Society 60(2) (March):323-51. Alesina, A. and Perotti, R. 1996. “Income Distribution, Political Instability, and Investment.” European Economic Review, Vol. 40. Alesina, A. and Rodrik, D. 1994. “Distributive Policies and Economic Growth.” Quarterly Journal of Economics. Vol. 109. Barro, R. 2000. “Inequality and Growth in a Panel of Countries.” Journal of Economic Growth, Vol. 5. Birdsall and Londono (1997) “Asset Inequality Matters: An Assessment of the World Bank’s Approach to Poverty Reduction”. American Economic Review Papers and Proceeding, 87:2, pp 32-37. Bourguignon, F. 2003. “The Growth Elasticity of Poverty Reduction; Explaining Heterogeneity across Countries and Time Periods.” In Inequality and Growth: Theory and Policy Implications, ed. T. Eicher and S. Turnovsky. Cambridge, MA: MIT Press. Deininger, K., and L. Squire (1996) “A New Data Set Measuring Income Inequality.” World Bank Economic Review 10: 565–91. Commission on Growth and Development (2008) Growth Report: Strategies for Sustained Growth and Inclusive Development, the World Bank.. DFID (2004). “What is Pro-Poor Growth and Why Do We Need to Know?”, Pro-Poor Growth Briefing Note 1, Department for International Development, London. Deininger, K., and Squire, L. (1996) “A New Data Set Measuring Income Inequality.” World Bank Economic Review 10: 565–91. Deininger, K., and Squire, L. 1998. “New Perspectives on Old Issues: Inequality and Growth.” Journal of Development Economics. Dollar, D., and Kraay, A. (2002) “Growth Is Good for the Poor.” Journal of Economic Growth 7: 195–225. Easterly, W. (1999) “Life during Growth.” Journal of Economic Growth, Vol. 4. Forbes, K. 2000. "A Reassessment of the Relationship between Inequality and Growth." American Economic Review, Vol. 90. 15 Hausmann, R., Rodrik D., and Velasco (2005). Growth Diagnostics. Mimeo, Harvard Kennedy School. Cambridge. Hausmann, R., Hwang, J. and Rodrik, D. (2007) “What you export matters” Journal of Economic Growth 12(1). Imbs, J. and Wacziarg, R. (2003) “Stages of Diversification” American Economic Review 93(1), pp. 63-86. Kraay, A. 2004. “When Is Growth Pro-Poor? Cross-Country Evidence.” IMF Working Paper 4-47, International Monetary Fund, Washington, DC. Li H. and Zou, H. 1998. "Income Inequality is not Harmful for Growth: Theory and Evidence." Review of Development Economics, Vol. 2(3). Lopez, H. (2004a). “Pro Growth, Pro Poor: Is There a Trade Off?” Working Paper WPS3378, World Bank. Washington, DC. Lopez, H. (2004b). “Pro-Poor Growth: A Review of What We Know (and of What We Don’t)” Mimeo. World Bank. Lopez, H. and L. Servén (2004). "The Mechanics of Growth-Poverty-Inequality Relationship." Mimeo, World Bank. McCulloch and Baulch (1999) “Tracking pro-poor growth.” ID21 insights No. 31. Sussex: Institute of Development Studies. OECD (2008) Growing Unequal? Income Distribution and Poverty in OECD Countries Ravallion (2001). “Growth, Inequality and Poverty: Looking Beyond Averages”, World Development, 29: 11, pp 1803-1815. Ravallion, M. and S. Chen (2003). “Measuring pro-poor growth.” Economics Letters 78: 93-99. Ravallion, M. and S. Chen (1997). “What Can New Survey Data Tell Us about Recent Changes in Distribution and Poverty?” The World Bank Economic Review, Vol. 11, No. 2. World Bank. Romer, P. (1990) “Endogenous Technological Change”. Journal of Political Economy 98(5). Sida (2006) Integrated Economic Analysis for Pro-poor Growth: A Methodological Approach. Method Document. Stockholm: Sida. White and Anderson (2001). “Growth vs. Redistribution: Does the Pattern of Growth Matter?”, Development Policy Review 19:3, pp 167-289. 16

 

29.01.2019 14:34   Sāksim ar to, ka nepiekrītu tavam apgalvojumam, kas co2 ierindo sliktajā sarakstā. Bet tikai uz šī balstās tas, ka "Transports ir viens no lielākajiem vides piesārņotājiem". Izmetot co2 no "vienādojuma" viss izskatās pavisam savādāk.

29.01.2019 15:51  Nu redz - CO2 tieši ir šī brīža jājamzirdziņš tiem, kas to autoritatīvo pasaules valdību cenšas izveidot. Nelaime tik tā, ka vārdi īsti neiet kopā ar darbiem, jo, kā pareizi norādi, piesārņojums pamatā ir tur, kur zems dzīves līmenis, bet masu migrācijas politika, ka neizbēgami ir orientēta uz "1. pasaules" valstu dzīves līmeņa pazemināšanu, tādejādi ir pretrunā ar ekoloģiskajiem centieniem. Attiecīgi paliek pāri tikai vēlme tikt pie šādas varas, nevis ekoloģiski mērķi.

29.01.2019 18:13  Nu jau piedāvā citu tofiku, kas nav par ekoloģiju. To, kādēļ varnešiem nepatīk lauķi, kurus mērķtiecigi nīcina, aizbildinoties ar ekoloģiju, varam apspriest pie atbilstošas tēmas. Padomā pats, kādēļ varnešiem patīk nevis lauķi (ar malkas krāsni, kartupeļu pagrabu, savā garāžā saremontējamu auto un kaut vai medību ieroci), bet pilsētnieki (kas bez elektrības, centrālapkures un lielveikala atdos galus pāris dienās).

30.01.2019 11:22  Visus elektroauto lādē ar oglēm! Elektroenerģijas pieaugošo patēriņu mūsdienās spēj nosegt tikai jaunu ogļu staciju celtniecība.

30.01.2019 12:11 Doma pareiza, bet ar cipariem brauc auzās. Modernajiem dīzeļiem lietderības koeficients ir tāds pats, ka nesen renovētajam Rīgas TEC. Savukārt siltums auto ir vajadzīgs pat vairāk, nekā TEC ražotais. Ne velti automašīnās ir tāda lieta, kā autonomā apkure - ar motora siltumu nepietiek, lai apsildītu salonu - siltumam tiek dedzināta vēl papildus degviela. Vasarā gan TEC, gan auto silda atmosfēru. Elektromobīļa gadījumā - auto ir jāsilda, nespējot izmantot TEC siltumu - tātad ar vēl lielāku kopējo atmosfēras sildīšanu.

30.01.2019 12:46  Nepareiza doma pašos pamatos. Transports ir viena no industriālās revolūcijas komponentēm, kas dažos gadu desmitos ir strādnieku no padsmit stundu 7 darba dienām pazemē, ogļu putekļos, izcēlusi uz 8 stundām birojā, kur vēl darba laikā var internetā pasūdzēties, ka dīzeļa ogļu putekļi ir drausmīgi kaitīgi. Pārāk ātri esam pieraduši pie labas dzīves un gribam iznīcināt to, kas mums šo labo dzīvi ir nodrošinājis.

 

Kādā veidā industrijas vēstures fakti atspēko pierādītu piesārņojuma ietekmi uz cilvēku?

 

en.wikipedia.org/wiki/Coalworker%27s_pneumoconiosis

 

www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4556416/

 

www.ucsusa.org/clean-vehicles/vehicles-air-pollution-and-human-health/diesel-engines#.XFGFnt9fhmM

Kādā veidā? Spējot aptvert, ka ir vērts nomirt dīzeļa dēļ pāris gadus agrāk, ja ieguvums kopējā dzīves līmeņa pieauguma dēļ ir desmitgadēs. Kamēr nav atrasta alternatīva, nevajag nīcināt to, kas ir mūsu dzīves kvalitātes pamatā un atgriezties pagātnē, kura patiesībā nekad nav bijusis skaista un viegla.

30.01.2019 17:13 Darbības zonu norobežošana ir aizliegums - ne absolūts, bet liegums brīvi pārvietoties. Tavs uzskats būtu pareizs, ja vien iemesls, kādēļ vispār šāds aizliegums ir aktuāls, nebūtu to pašu aizliedzēju radīts. Ja ne CO2 histērija, dīzelis nekad nebūtu pārņēmis vieglo auto tirgu - tikai mākslīgās kvotas un akcīzes ir radījušas šo procesu. Un nekādi ierobežojumi nebūtu vajadzīgi, ja šajās dīzeļierobežotajās zonās iebrauktu kāds rets piegādes kravinieks. 

30.01.2019 19:48 Tikai dēļ ļoti liela attāluma nākas pieciest neērtības, ko rada lidmašīnas vai vilciena izmantošana. Busu? Braukt pašam noteikti ir patīkamāk, ērtāk un ātrāk.

31.01.2019 10:27 Nē. Šobrīd man sabtranss vispār nav alternatīva. Kad vēl bija - sanāca 4x ilgāk, nekā ar auto. Ir jārisina problēma, nevis jācīnās ar sekām. Pārceliet IIN nomaksu uz darba, nevis dzīves, vietu un sastrēgumi izzudīs paši no sevis. Absurda ir situācija, ka cilvēki ikdienā brauc tālu uz darbu, nevis tas, ka izvēlas personīgo transportu sabiedriskā vietā.

31.01.2019 17:38 Nezinu, vai kādā ir. Pamēģini kādreiz pašos pamatos atmest domu, ka jādara tā, kā dara kāds cits un domāt patstāvīgi Attīstība ir iespējama tikai darot atšķirīgi no ierastā un šķietami pašsaprotamā.

 

 

 

Viens no aukstas vasaras iemesliem ir globālā sasilšana - kūst polārie ledāji un vējš pūš pārsvarā no tās puses.

 

Pa to laiku Austrālijā www.theguardian.com/australia-news/2019/jan/24/australia-heatwave-adelaide-breaks-its-all-time-heat-record-hitting-466c

 

--------------------

 

Kā jau rakstīju sākumā - vai mēs varētu nenoliegt globālo sasilšanu kā faktu, ko? 

04.02.2019 8:15 Sāc vienreiz aizdomāties, kādēļ virsrakstā ir "all time", bet pašā rakstā (kuru, iespējams, ka tagad modē - neesi nemaz lasījis) jau mainās uz "since records began 80 years ago". Nav tur ko noliegt - klimats uz zemes ir mainījies miljardiem gadu un mainās arī tagad.