a

Kārtējie mūsu valsts sasniegumi - daudz aizvainotu un diskomfortā dzīvojošu skolnieku un jauniešu!
 
Raksts nav pabeigts! Te ir idejas, vēlāk tas viss tiks sakopts rakstā. un arī tad - raksts būs teorētisks apskats, kas un kā notiek un ko var darīt.
Te dažas adreses, kas aktualizē tēmu 
Apgalvojums, ka "būtiski ir radināt jauniešus un kopumā sabiedrību atklāti runāt par savām emocionāla rakstura grūtībām" diezgan bieži izrādās aplams, jo, vispirms, kuru gan mūsdienu individuālisma laikmetā īpaši interesē svešas sāpes un raizes un ir arī tādas sabiedriskas vides, kur tas nozīmēs tikai to, ka kāds ir emocionāli parādījis sevi kā ievainojamu un iedos papildus argumentus it kā labajiem un pareizajiem bezproblēmu pilsoņiem. Pēc labi domātajiem informējošajiem skolu pretmobinga pasākumiem esot bijuši gadījumi, kad jaunie pilsoņi nevis nokaunās par savu uzvedību un piedomā, vai viemēr vajag apsaukāties un ķengāties, bet no šīm lekcijām iemācās jaunus veidus, kā to vēl var darīt, kas viņiem līdz šim nemaz nav ienācis prātā. Šādu apcerējumu duālā būtība tā arī izpaužas - daudzi nabaga apceltie un par klimatu skolās atbildīgie šādus un līdzīgus rakstus droši vien neizlasīs un neko sev noderīgu neizdomās, bet pāridarītāji gan ar interesi paskatīsies, kā tie tur domā un kaut ko mēģina, lai varētu mobingot, skaldīt un valdīt arī turpmāk!
Lai šo te dilemmu kaut kā atrisinātu, mēģināšu šo visu problēmu aprakstīt, cik var akadēmiski, varbūt pat zinātniski.

 

Kādi tad ir galvenie procesa pastāvēšanas noteikumi?

 

Pirmais - klusē, tu neko nedrīksti stāstīt, jo tad būs vēl sliktāk. Tas ir būtiski, jo tad vienmēr varēs atsaukties uz to, ka, ja jau viņam bija tik slikti, ko tad viņš neko neteica, ko? Tas parasti ir aizbildinājums, ko izmanto skolnieki, skolotāji, audzinātāji, psihologi. Viņš taču neko neteica, staigāja tāds drusku sadrūmis, nu, kā mēs varējām zināt? Lai gan, ja kaut ko saka, kā jūtas, ka nav labi, tad tā atkal ir žēlošanās, nekā nav labi. Bērnam šīs dilemmas liekas smagas un neatrisināmas - nu kā var reizē nīst to visu un tiekties būt pieņemtam? Kā? Šo gan parasti risina ar skolas maiņu.

 

Otrs noteikums - neaizstāvi to, kuru apceļ, jo tad pats dabūsi, pie tam nav nodrošināta anonīma aizstāvības un informēšanas sistēma. Toties ķēzīšanās sistēma gan ir anonīma, seviski internetā. Nav simetrijas! Pie tam tiek izplatīts ērts viedoklis, ka tie, kuriem tas interesē, kuri kādu aizstāv, mēģina izprast sistēmu vai, Dievs nedod, vaino SABIEDRĪBU, tiem pašiem ir kaut kādas problēmas. Nemāci citiem dzīvot, nelien, kur nevajag un kur tevi neviens neprasa, tāds ir galvenais sauklis. Tas šādi domājošiem ērti atrisina uzreiz vairākas morālas dilemmas - ja jau cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām ir problēmas, tad ko tur daudz par viņiem uztraukties, atliek skandināt veco dziesmu "ja es pats labs biju, visi man labi bija". Šī ir diezgan būtiska idejiska sastāvdaļa arī tālākajos noteikumos - vai principā tiek pieņemts, ka bars, pūlis, it kā adaptēts valstisks kantoris var būtiski, principiāli kļūdīties un tam ir jel kāda atbildiba pret indivīdu, lai gan šāda tipa ļaudīm nekādas morālas dilemmas var arī nerasties divu iemelsu del - viņi vienkārši neuztver daudzas problēmas vai arī personība no ārējām ietekmēm ir labi nopakota ar personīgo pašpaziņu un vietējo burbuli, kurā tas dzīvo, kur noteikumi ir skaidri un kurā ir tā, ka ir un nekā citādi būt nevar, jo tad met ārā no tā burbuļa un rodas visādas materiālas, psiholoģiskas un pašapziņas problēmas, kuras tie negrib.
Patiesībā doma par rakstu tā arī radās - kādā raidījumā kā indivīda veselīgas uztveres rādītājs bija noteikts tas, ka tas nekritizē un nemēģina pāraudzināt citus. Tad sanāk, ka ja kādas personas, personu grupas vai reizēm to var attiecināt uz veselu tautas daļu, ja rīkojas stulbi, tad indivīdam pieejama tikai truluma observācija. Novērošana. Kritizēt nerīkst. Paskaties pats uz sevi! Kas tu tāds esi, ka te kaut ko mācīsi! Pēc kādas nedēļas parādījās šī te kārtējā mūsu brašās valsts aktualitāte par nesaprastajiem un apceltajiem skolniekiem un jauniešiem. Tad es atcerējos pāris gadījumus, kur tas nabaga indivīds nu nekādi nevarēja psiholoģiski būt atbildīgs. Aizgāja uz autobusa pieturu un ne tajā pieturā izkāpa, aizgāja uz veikalu nopirkt maizi vai uz slimnīcu un izmantoja liftu vai visi izlikās nemanām, ka mēnešiem ilgi bars mobingo kādu lūzeri. Man tas viss salikās kopā šādi.

 

Trešais - vidējā pilsoņa  domāšanas īpatnības, ka tas netver vairākus apstākļus, kas ietekmē notikumus un procesus. Stāsts ir par to, vai cilvēks vispār uztver kaut ko ārpus melni-baltā skaidrojuma, sliktajiem un labajiem un vai vispār spēj saprast, ka daudzi notikumi notiek tāpēc, ka vienlaikus netīši vai tīsi kopā Anniņa jau bija viegli neirotiska, bet viņas jaukā klase padarīja viņu depresīvu un psihotisku. Pēterītim jau bija šādas tādas attiecību izpratnes problēmas, jo papus dzēra un vazājās pie citām sievietēm, bet mamma reizi pa reizēm tēloja drāmas karalieni un taisīja tračus, bet klasē vai darba vietā diendienā mīļie klases vai darba biedri paņirdza, un panāca vēl lielākas emocionālas problēmas un nomāca jebkādu pozitīvu iniciatīvu. Var būt kaut kas ģimenē, taču it kā veselīgā sabiedrība tās problēmas vēl pastiprina un savu vainu nekādi negrib  atzīt. Tomēr ir gadījumi, kad indivīdā un ģimenē vispār nav praktiski nekādas problēmas, pārvalde rīkojās bezatbildīgi vai stulbi vai tai sagribējās izpausties un tad tās problēmas radās. Pilsonis, kurš iegāja maksimā, nezināja, ka konstrukcijas aprēķinātas nepareizi, nupat ir izslēgta signalizācija un to, ka uz jumta tiek bērta zeme un bruģis, nekādi nevar būt līdzatbildīgs pie visa tā, kas tur notika tālāk. Kāda ģimene, kādas paša psiholoģiskas problēmas?! Vainīga ir sabiedrība. Skolnieks, kurš, kad uztraucas, jocīgi rausta valodu, vai arī ir ruds, vai resns, ar brillēm vai pārāk labi saprot matemātiku un tāpēc dažiem liekas, ka viņu var kaitināt un tas viss notiek mēnešiem ilgi, kamēr tam nabagam tiešām izveidojas psiholoģiskas problēmas - tā arī ir sabiedrības vaina un problēma. Tas nav kaut kāds mirkļa bērnu uzvedības ekscess, ko nevar pamanīt. Tur ir jāizvēlas to visu nemanīt, neuztvert un neuztraukties! Tajā visā ainā ir kaut kas māksliniecisks, kaut kas greizi grotesks, kā šī šķībā sisitēma ar it kā prātīgajiem pārstāvjiem visu pamato un noliedz.

 

Ceturtais - jau pieminētais nepastāvošs sabiedriskās vainas koncepts likumdošanā. Attiecināt varētu uz gadījumiem, ka "daudzi redzēja, daudzi gāja garām, daudzi zināja, bet neko nedarīja". Kārtīgas simtu tūkstošu kompensācijas, kas sabiedrībai liktu vienreiz savākties. Attiecināms arī uz jau minēto maksimu, lifta šahtā iekritušo bērnu, nosalušo zēnu, kuru autobusā redzēja desmitiem cilvēku, gadiem ilgu apcelšanu skolā, kuru visi it kā redz un tomēr neredz vis. Maksima vispār izceļas ar to, ka tur bija vairāki loģiski posmi, kur jebkurā posmā - celtniecības, projektēšanas, pārbūves, signalizācijas  ignorēšanas posomā bija iespējas, kas netika izmantotas. Definējam valstisku vainu un maksājam cietušajiem. Un pēc tam veselīgā sabiedrība var vērsties pret konkrēto vidi, skolu, kolektīvu, pašvaldību, organizāciju, kas to pieļāva. Un vienreiz par visām reizēm padomāt, kāpēc mēs kopā kā tauta, kā pūlis, kā cilvēku kopums reizēm, rīkojamies stulbi un bezatbildigi un esam izveidojuši veselu sistēmu, kas neļauj to apzināties. Mums taču kā tautai, ka cilvēku kopienai ir arī laba pieredze - atmoda, barikādes, dziesmusvētki.

 

Piektais - dažādiem nevainīgajiem blakusstāvētājiem ir visai vājas zināšanas par vecuma posmu psiholoģiju, varas manipulācijām un projekcijām. Ja pieredzējusi pedagoģe stāsta, kā viņa pamanās it kā sava mācību priekšmeta sekmju apspriešanu ar skolnieku pārvērst par psiholoģisku sarunu lai noskaidrotu, kur ir tas iemels, ka tas bērns nevar pamācīties un kas tur mājās vai klasē notiek un jaunāka pedagoģijas speciāliste nesaprot, tam taču ir speciālas stundas, kur to visu kopā ar visiem var apspriest un tam vēl taču ir psihologi. Daži nesaprot, kāpēc individuālās sarunas ar skolniekiem būtu jārīko tādā veidā, ka nav identificējams, kā kļuva zināms, ka apceļ Jānīti vai Ilzīti, vai to pateica paši apceltie vai kāds cits. Toties visādi anonīmie jociņi gan ir labi nopakoti un apslēpti. Atkal nav simetrijas! Izskatās, ka psiholoģijas zināšanas var izmantot ne tikai labiem mērķiem. Nu un kas tur tāds, ka psihologa kabinets atrodas tādā vietā, ka desmitiem cilvēku redz, kas tur nāk un iet un nekādi tādi visu skolnieku apmeklējumi nav paredzēti, lai to vajadzīgo piesegtu? Un nekādas izdomas organizēt skolniekiem pašiem sagatavot kādu mazu, psiholoģisku tēmu katru nedēļu, lai būtu attaisnojams iemesls. Ko tur tur gāji, sūdzēties, vai? Nē, man jāraksta 200 vārdu eseja par tēmu.

 

Apcēlējiem izdevīgs scenārijs ir kārtīgi paņirgt, uzturēt varu un autoritāti un lai par to nekas nav. Savukārt tiem otriem vienkārši gribētos, lai viņus liek mierā. Reizēm viņi gribētu tiem apcēlējiem kārtīgi sadot, ja vien varētu. Reizēm sadod arī. un tad tas nonāk mediju ziņās, reizēm tad tie apcēlēji ātri izliekas par cietējiem, te ir svarīgi, kurā pusē ir vara, ierēdņi, mediji un sabiedriskā doma. Daži apceltie iemanās manipulēt un blēdīties un, ja skolas amatpersonas neko nemana vai izliekas nemanām, pamanās paši provocēt apcēlējus, lai tā aina visiem būtu skaidri redzama. Tomēr tad jābūt gatavam pierādit, ka tas bija tāpēc, ka citādi jau tās amatpersonas neko nedzird un nezin.

 

Jau pieminēju sabiedriskās vainas jēdzienu. Manuprāt, tas ir visa pamatā. Apspriežot šos mobinga un apcelšanas jautājumus, kādā sarunā daži nezin kāpēc bieži aizstāv domu, ka, ja kādam sabiedrībā ir problēmas, tad tās ir viņā pašā un sabiedrība nav ne pie kā vainiga, ka kāds nevar pielāgoties. Vai varētu būt tā, ka viņu pašu pieredzē ir kāds gadījums, kad kaut kas ir noticis un tas notikušais ir šādi te jauki un veselīgi interpretēts un neviens nav vainīgs? 

 

Ko tomēr var darīt? Piemērs. Jaukie, adaptētie sabiedrības biedri ir iestāstījuši pastulbam puišelim, ka tāds un tāds viņu apsaukā par smirdīgo bomzi. Tam puišelim tas nepatīk, jo vecāki nav nekādi bagātie, telefons vecs un ar podziņām, drēbes reizēm pērk humpalā, aizvainojums liels un tas iekrāmē tam iedomātajam apsaukātājam. Tad nu ... te mēs izlaižam sīkumus, lai lielie plānotāji nezināru, kas un kā, bet patiesā aina tiek noskaidrota un tas pastulbais puišelis tiek provocēts otrreiz, to dara projicētais vainīgais pats, bet šoreiz tā, ka viņa darbības notiek tā, ka pedagogs vai psihologs vairs nevar izlikties, ka viss ir kārtībā. Te izlaižam vēl pāris idejas, lai kārtīgie pilsoņi neizstrādā pretdarbību, bet galu gala skolotājam ir publiski jādzird, ka sist taču pirmo reizi iedrošināja it kā labie, adaptētie un klasē labi ieredzētie skolnieki.
Ideja par provocētiem konfliktiem un nevainīgo balkusstāvētāju vainu ir ļoti būtiska, la labāk izprastu notiekošo.

 

Šādas situācijas ir dažādas. Laikam nebūs lieki apcerēt vēl vienu aspektu - ja publika netver, kur te ir problēma, jāpabaro trollis. Publiskās kopības un pašapziņas trollis. Tātad jāatbalsta uzskats - šiem te šādu problēmu apcerētājiem pašiem ir problēmas, kuras tie nerisina, bet uzplijas citiem ar pamācībām. To var pamest kā ideju, ka feika profila tekstu, galu galā - tādus tekstus spēj radīt arī pati sabiedrība, kura ne pa kam negrib atzīt atbildību un vainu. Būtiski ir novērot reakcijas. Idejas plaukumā parādās tādas atziņas!

 

Nolieguma psiholoģija, ja to lieto indivīds, tiek uzskatīta kā viens no primitīvākajiem aizsardzības mehānismiem, kas traucē apzināt sevi, taču sabiedriskais noliegums kā fenomens ir apskatīts ļoti maz. Tad nu kādus tādus primitīvus varas mehānismus sargā sabiedrība, noliedzot kaut kādus notikumus un procesus sabiedrībā. cik sabiedrība pati ir vesela. vai tā nav degradējusies. Atceramies piemēru ar to nosalušo vai lifta šahtā iekritušo zēnu. Laiku pa laikam kāds apcelšanas upuris arī tiek sasists vai nosists, iedzīvojas depresijā vai izdara pašnāvību. Kā visiem šiem gadījumiem pieviņkelēsiet pašu problēmas ģimenē, psiholoģijā un tamlīdzīgi? Vienkārši diskutējot par šiem jautājumiem, ir gadījies, ka vēlme pieradīt "pats vainīgs" teoriju dominē par pieejamiem datiem un faktiem.

 

Attīstot tālāk domu par nolieguma psiholoģiju, nav jābūt seviņķi zinošam, lai pamanītu, ka noliegums balstās varā. Vai tev ir vara noliegt acīmredzamo vai nav un pārliecināt citus, ka balts ir melns vai vismaz puspelēks. Tālāk jau plānošana un darbība. Ja 

 

Primitīvais apcelšanas modelis ir diezgan vienkāršs - stulbi bērni sakasījās par niekiem, tad sakāvās, tad izlīga un tagad ir labākie draugi. 95% gadījumu tas, protams, ir pasakas. Vai arī - apceltais samācījās kaut kādu cīņas mākslu, tad pašam lielākajam un nekaunīgākajam tā iekrāva, ka tas tā sabijās un vairs mazo varoni neaiztiek. Tās nu gan ir muļķības jau 99 gadījumos no simta. Reālāks variants ir, ka primārais pāridarītājs sasita mazo varoni vai arī, ka mazajam varonim sanāca pārspīlēt ar atbildi, un viss aizgāja pavisam kriminālā gultnē.

 

Ir arī sarežģītāki modeļi, kad nav tikai  divu konflikts, bet piedalās kūditaji, lidzskrējēji, atbaltītāji un slepeji, taču galvenais ir tas, ka šo sarežģīto modeļu gadījumā ir ieinteresētie, kas grib iztēlot, ka tas viss ir prasti un tur tikai divi sakasījās un sakāvāas. Vecais stāsts par peļņas privatizāciju un zaudējumu nacionalizāciju, zemeņu zagšanu trijatā un atbildēšanu vienam stulbākajam un lēnākajam.

 

Kā tad vajadzētu veselīgi, pareizi, un pats galvenais - sabiedriski pieņemami to visu risināt? Pats galvenais laikam būtu neuztvert to visu pārāk nopietni un spēt skatīties uz visu psiholoģiski jau pašā sākumā, lai varētu plānot atbildi. Jau pieminēju šādu te informāciju duālo dabu - tas vienlaikus var kalpot gan tam, lai labāk saprastu, kā pret apcelšanu un mobingu labāk cīnīties, no otras puses, tas informē arī tos mobingotājus, ka tad pret tiem taisās cīnīties. Kā izkļūt no šīs situācijas? Vajag  simulēt emocijas, jo 

 

Kā šādas problēmas risināja sovjetu sistēma? Tā

 

 
nepatīk dilemmas vienkāršo
no tā - nav atrisnātas elem pr
 
 

Tas viss ir jauki. Lai diskutētu par elektrību, jāzin daži pamatlikumi un viss. Nevar tā prasti pieņemt, ka " ja jau Audi inženieri izmanto elektronikas un akumulatoru siltumu, tad jau tas viss process ir neefektīvs".

Ar ko ļoti būtisku atšķiras īsts elektroauto no hibrīda, kad tie abi brauc tikai uz elektrību?
--------------
Tas degvielas vedējs to kravu ved pa ceļu, tērē degvielu, nolieto mašīnu, jāmaksā alga šoferim, daļu ceļa tas veic pa apdzīvotām vietām un tad, kad to degvielu salej bākās, tad vairāk par pusi no tam tonnām izmanto, lai sildītu gaisu.

Dabasgāze iet pa trubām un tur ari ir izmaksas - uzturēt tās trubas kārtībā, uzturēt depo Inčukalnā vai citu krātuvi. Tur ir infrastruktūra, kas jāuztur.

Tad ar to metānu darbina ģeneratoru un saražo elektrību. Metāns kā degviela diezgan būtiski atšķiras no citām degvielām. Kādas ir tās atšķirības? Elektrības ražošanas procesam ir daži blakusefekti. Kādi tie ir?

Kāpēc elektrībai ir pārvades zudumi? Kas to palielina un kas samazina?

lynx85
2) "Kas nosaka zudumus?", "Tātad - par zudumiem. Parametrs?" - tev jau paspēja citi atbildēt: "ietderības koeficients ir attiecība starp iztērēto enerģiju un izdarīto lietderīgo darbu". KO tu vēl gribi?

Nav pareizi. Katrai sistēmai ir parametri. Iekšdedzes dzinējam stāsts ir par temperaturām, spiedieniem, elektribai ir citi parametri, kādi tie ir?

3)"Kāds process jāsaprot, lai pateiktu, ka noteikti ne vairāk!" Tas ir jautājums, vai kā?
Jā, tas ir jautājums. Iekšdedzes dzinējam viss ir skaidrs - labs dīzelis ap 50 procentu degvielas pārvērš kustības vai elektroenerģijā.
Elektrība darbina visādus agregātus, lampas, motorus, kompresorus, pastiprinātājus, visu ko. Kādi parametri nosaka, cik aizies derīgā enerģijā, cik - siltumā. Siltumu pieņemam kā zudumus, lai gan to arī var izmantot.

1) "elektriskajai ķēdei - kas?" - godīgi atbildēju ka nezinu. Ok, parupjāk pieprasīju atbildi. Tavs nākamais koments atkal tāds pats: "Es te saku priekšā" - nu ko tu saki priekšā? Ka audim 385V sistēma? Man vilkt paralēles ar trīsfāzu asinhrono dzinēju? KO man no tā secināt? Nesaki priekšā, saki līdz galam. Pīsim iekšā rekuperāciju un ar to, ko dabūjam atpakaļ, tad maskēsim to, kas ir sasilis un izkūpējis? NU paskaidro trijos vārdos, lai jebkurš lauķis saprot.

Nu ir jābūt kaut kādam funktierim, kāpēc nav 12 voltu sistēma. Kāds tas ir? Kāds ir tehniskais pamatojums kāpēc vispār izmanto augstāku spriegumu?

 

-------

Kas ir Lampa un vai mums vajag labāku sarunu pasākumu?

Vai vajag labāku, vai varbūt pietiek ar to pašu. Nu jau piecus gadus notiek

festivāls Lampa. Katru gadu to apmeklē vairāki tūkstoši cilvēku.

Pēc katra festivāla interneta vidē paliek dažādi videoieraksti ar šīm diskusijām un vairāki tūkstoši atsauksmju un komentāru. Tas

laikam tomēr liecina par diezgan labu šī pasākuma organizāciju

un spēju pierunāt piedalīties diezgan dažādu publiku. Tā kā

apmeklēju šo pasākumu ne pirmo  gadu, tad nu man ir daži

novērojumi. Vispirms - par pašu pasākuma organizāciju. Te nu 

jāsaka, ka pasākuma organizatori ir diezgan labi to visu

organizējuši, mācās no iepriekšējo gadu kļūdām, visa loģisktika, atsevisķo diskusiju vietu 

 

organizējuši, ms no iepriekesejo gadu kļudām un 

 

dghsk

Skolā darbojas divi galvenie darba un attiecību modeli. Pirmais, kam laikam taču ir domāta skola, ir zināšanu un prasmju apgūšana. Cilvēks, kas prot lasīt, rakstīt, rekinat un kaut ko saprot no apkartejas apsuales, ka ats viss isti darbojas pec tam  ... un otrais, vismaz tiapt svarīgs, ir atteicibu pieredze, kadarboajs sabeidrība. Tad nu tas otrasi musdienu epcpatiesiba slaikmeta ir aprvērsts apr īstuz iantni un manipualciju lauku.

Katari pasauai ri sava morale. pasaka trīs sivēntiņi un vilks stasta par  sivēniem, aks būvē nedrošu, drosaku un apvisam drošu maju. tacu to aspaku avr aptiasit un vilsks kpā ar svieniem va riedzert teju un dzivot draudzigi. Un tā nu taa spaka ir aprtaisita. 

Znāšanas, rpestizs kauns cias sajutas var but ari produkts, ko viedo pr darba zistrdes rezultāts, ats nav realsm dabiksi vieodjies prieksstats, be tgana msksligi zviedots produkts iedomāts uzspiests ziantnikei, alaia inemots to autoriati, jov ecajie bežiem atauat avis netiv un kapec gan lai enzinmetos jau sav ajoma saneigusā ziantnieka autoritāti kādas peolitikas merķu un idēalu saidoršannai/ vēl anv ttcejuši,a k civleki av rbū ttik beldigi un neleitigi  taču ja tie sparoastu u zivirzit SAVAS doams, viņu vertiba sadu manipuatoru jutami rkisots

ozime atteicibām neivs zinasana una rpeizā siznasana tie vieli nomaljnipeuleTA

 

Par Grētu, klimatu un sabiedrību.

Kopsavilkums. Piesārņojums pastāv. Globālā sasilšana pastāv. Ir dažādi viedokļi, kas ir un kas nav problēma un ko darīt. Cilvēki ir dažādi - vieni zina vairāk, citi mazāk un strīdas par visu ko. Jeburu tehnisku domu apmaiņu var pārvērst par psiholoģisku procesu, kad cilvēki strīdas nevis par piesārņojumu, bet par personībām, cik tās jaunas vai vecas, gudras vai dumjas. Tā ir vieglāk un tas neprasa pārāk nopietnas zināšanas dabaszinātņu pamatos. Dabaszinātnes ir matemātika, ķīmija un fizika. Kaut kādu, pašlaik nenoskaidrotu apsvērumu piesārņojuma problēmu tieši tagad ir aktualizējusi zviedru pusaudze Grēta Tunberga. Tas, ka vide ir piesārņota un globālā sasilšana pastāv, tas ir fakts.

Vispirms nedaudz par sabeidrības informētību. Sāksim ar VIASAT programmu. Jau kādu laiku tajā nav Discovery kanāla. History kanāls ir. Tātad patērētājam laikam jau nebija pārāk svarīgi skatīties raidījumus par zinātni. Paņemsim kādu History kanāla raidījumu par to, kā klimats ietekmē klimatu uz Zemes.

 

 

a.

 

 

 

 

ta

n