Demokrātijas diskrētais šarms.

Dažas adreses 

https://bsa.edu.lv/docs/politologija_daukshts.pdf

It kā rakstīts par citu laiku!

Hanna Ārente BEZŠĶIRU SABIEDRĪBA

58.lpp

"Intelektuālā elite ne vien novērsās no oficiālās historiogrāfijas, ne vien ieguva pārliecību, ka vēsture aizvien ir viltojums un dažkārt arēna ėertajiem, tā arī bīstami un demoralizējoši tīksminājās par iespēju, ka neiedomājami meli un visnekaunīgākie viltojumi var tikt uztverti par neapgāžamiem faktiem, ka cilvēks pēc paša gribas var pārgrozīt savu pagātni un ka atšķirība starp patiesību un meliem var nebūt vairs objektīva un kļūt tikai par spēka un gudrības, spiediena un nebeidzamas atkārtošanās jautājumu. Apbrīnu radīja ne jau Staļina un Hitlera māka melot, bet gan viņu spēja masas organizēt kolektīvā vienībā, kas ar iespaidīgu vērienu atbalstīja viņu melus. No teorētiskā viedokļa šķita, ka visparastākos viltojumus sankcionē pati vēsture, kad kustību maršējošā realitāte veido tiem fonu un pūlas no viltojumiem izvilināt nepieciešamo iedvesmu darbībai. Elites aizraušanās ar totalitārajām kustībām, kamēr tās vēl nav sagrābušas varu, ir patiesi pārsteidzoša, jo kustībās neiesaistītam parastam vērotājam totalitārisma nepārprotami vulgārā un patvaļīgā doktrīna ir saskatāma daudz skaidrāk nekā vispārējais noskaņojums, kas caurstrāvo pirmstotalitārisma atmosfēru. Šīs doktrīnas tik ļoti atšķīrās no vispārpieņemtajām intelektuālajām, kultūras un morāles normām, ka atliek vienīgi secināt -patika, ar kādu elite uztvēra pūļa «idejas», liecina par intelektuāļu absolūtu rakstura trūkumu, «la trahison des clercs» (Ž. Benda) vai perversu garīgu pašnicināšanu. Nepārzinot laika gaitā gūto vispārējo pieredzi un izjūtot sarūgtinājumu, humānisma un liberālisma sludinātāji parasti nepamana, ka atmosfērā, kurā zudušas visas tradicionālās vērtības un priekšstati (kad deviņpadsmitā gadsimta ideoloģijas bija cita citu atspēkojušas un izsmēlušas savu vitālo pievilcību), pieņemt galēji absurdas idejas var daudz vieglāk nekā jau par bezcerīgām banalitātēm tapušas vecās patiesības tikai tāpēc vien, ka nav gaidāms, lai absurdo kāds uztvertu nopietni. Ciniski noliedzot vispārpieņemtās normas un par pareizām atzītās teorijas, vulgaritāte atklāti sludināja visa sliktā atzīšanu un nevērību pret jebkurām pretenzijām, kuras maldīgi varētu uztvert par drosmi un jaunu dzīvesveidu. Pūļa attiecību un pārliecības augošajā dominance - būtībā tās bija no liekulības attīrītas buržuāzijas attiecības un pārliecība - tie, kuri tradicionāli ienīda buržuāziju un brīvprātīgi bija pametuši respektablo sabiedrību, saskatīja tikai liekulības un respektabilitātes trūkumu, bet neredzēja satura trūkumu."

Sākums.
 
Dažos savos rakstos jau vairākkārt esmu aprakstijis mobingu, apcelšanu skolā kā sabiedrības problēmu. Tāpat esmu daudz ko rakstījis par apbrīnojamo sabiedrības spēju paiet garām ir kā viegli pamanāmām nejēdzībām, muļķībām un neizdarībām. Tas viss jau labu laiku kaut kur turpat kopā vien bija un tagad tas viss ir salicies kopā kā lielā apjausma par vienoto demokrātijas teoriju, par to, kā tas viss kopā darbojas. Sava vieta ir visam, gan pārvaldei, gan mobingam, gan lojalitātes uzturēšanas mehānismam. Kā tad īsti demokrātijā realizē varas principu, lai visādi disidenti netraucē praktiski realizēt jau iepriekš labi izdomātu reālpolitiku, pārvaldi un saimnieciskus darbus.  Dažādām sabiedrībām dažādos laikos ir bijis kaut kā efektīvi jārisina šis varas jautājums. Cilvēces pirmsākumos to risināja elementāri - kurš stiprāks, tam taisnība. Varētu padomāt, ka mūsdienās esam no tā stipri tālu aizgājuši, mums taču ir demokrātija, diskusijas, viedokļu apmaiņas. Tomēr, uzmanīgāk paskatoties šos procesus tuvumā, var novērot kādu interesantu sakarību. Tāda gudra, sakarīga saruna sabiedrībai nemaz īsti nav vajadzīga, tā kaut ko tādu diezgan slikti uztver un pieprasīts ir primitīvs skaidrojums, labo un ļauno tēlu galerija un prastums. Daļa tiešām vērtīgu un tiešām labu pasākumu klātbūtne patiesībā veido izdevīgu fonu. Tāpat, kā daļa labdarības. Tāpat, kā it kā notiekošā cīņa pret kaut ko sliktu. Kā festivālā Lampa.
 
Padomju sistēmā disidenti par pārlieku brīvdomību tika sodīti. Ķīnā kultūras revolūcijas laikā Mao galvenā ideoloģiskā ideja bija "masu līnija", par to, ka partijai ir ideoloģiski jāiedvesmo plašas tautas masas enerģiskā partijas uzdevumu īstenošanā, dodot iespēju pilnībā izpausties masu radošajam spēkam. Tauta vilka aiz krāgas laukā no mājām intelektuāļus, čurāja tiem virsū, sita un dedzināja grāmatas. Lai vai kā, te nozīmīgas ir "iedvesmotās" tautas masas un to aktivitāte (vai bezdarbība). Kur kaut ko attāli līdzīgu varam vērot mūsdienās? Vai tik ne liberālo studentu skaļajās protesta akcijās pret konservatīvajiem mācībspēkiem. 
 
Ko tad dara iedvesmotās vai drīzāk, apstulbotās masas. Komunistiskajos un sociālistiskajos režīmos tās nosoda visādas citādas pārvaldes formas un nepiekāpīgi cinās pret ideoloģiskajiem pretiniekiem. Vecajās dokumentālajās filmās šīs proletāriešu dedzīgās sejas, kas ataino pilnīgu ticību un lojalitāti jaunās sabiedrības ideāliem un jaunāka laika jūtūba video ar protestējošiem studentiem izskatās stipri līdzīgas. Kultūras revolūcijas aktivisti paši vilka ara no mājām "nogrēkojušoes" intelektuāļus, tos sita, nogalināja un dedzināja grāmatas, Mūslaiku ideoloģiskais masu apstubināšanas objekts skolā neiebilst pret kaut kāda tur politiķa publisku pazemošanu vai sēž autobusā blakus 30 tādiem pašiem un nepievērš uzmanību kaut kādam mazam zēnam, kas viens pats bez vecākiem kaut kur brauc un izkāpj no auto sazin kādā nomalē. Tikpat labi šis pats pilsonis noskatās, kā uz veikala jumta krauj zemi un bruģi, veikalā skan signalizācija un tas nekā nesaliekas kopā a jel kādu pretdarbibu masu domāšanai un rīcībai. Sociāli pieņemāmāks liekas process, kurā televīzijā žurnālists ņirgājas par politiķi un komentāros ieraksta, ka tā viņam vajag. Tāpat dažādi interesanti notikumi ar aizdomās turētajiem, kurus daļa sabiedrības jau atzinusi par vainīgiem un notiesājuši, komentāros var palasīt, ko viņi domā. Masas mobingā klusē
uzskata, ka ideloģiskajam pretiniekam, kas pazemināts par psihu un  dullīti tā arī vajag. Liela daļa raustās, ka pašiem netiek un tas viss notiek demokrātijā.
 
Var diezgan droši pieņemt, ka tā sauktā demokrātiskā diskusija, domu apmaiņa un tiesības ir erzacs, kas nemaz visiem tā uzreiz nepienākas, jābūt lojālam. Kam nu kuro reizi. Vai vismaz nedrīkst traucēt un kritizēt. Vismaz jāzin, ko drīkst, kur "tauta" drīkst izpausties un kur ne. 

Diezgan tipiska ir tā sauktā diskusija par vēl vienu valsti apkaunojošu rekordu. Diezgan daudz pašnāvību. Latvijā jaunais trends ir risināt pašnāvību problēmu, meklējot psihiskās vainas. Kāds tur vēl mobings, kāda tur sabiedrības atbildība. Kas bija primārais tam visam kaut kā netiek pārāk cītīgi meklēts.

Kamēr primārais nebūs jautājums par to, cik reizēm īsti tā pati sabiedrība ir slima un trula, tikmēr jau nekāds būtisks progress nebūs.

Pie tam visu "citādību" jau ir monopolizējuši un tur kaut kādam botāniķim, kārtīgai, nabagai skolniecei, pārgudram matemātiķim vai briļļainam resnim vienkārši nav vietas. Viss ir privatizēts un ēters piebļauts. Vispirms vajag citādības jēdzienu atgūt sabiedriskai diskusijai.

 
 
Par valsts vainu, atvainošanos un kļūdu nožēlu un labošanu. Vai tā pastāv vai arī vairāk dominē erzacnožēla, erzacatvainošnās.
 
 

Ryoo, J. H., Wang, C., & Swearer, S. M. (2014). Examination of the change in latent statuses in bullying behaviors across time. School Psychology Quarterlyhttps://eng.lsm.lv/article/society/crime/latvia-leads-europe-on-deaths-by-assault.a287746/  

https://www.euractiv.com/section/social-europe-jobs/news/latvia-is-worst-place-to-be-gay-in-eu-index-shows/ 

https://www.balcanicaucaso.org/eng/Areas/Europe/Femicide-the-numbers-in-Europe-184329 

https://bnn-news.com/suicide-rates-among-baltic-youngsters-are-the-highest-in-europe-197468 

Rodkin, P. C. (2004). Peer ecologies of aggression and bullying. In D. L. Espelage & S. M. Swearer (Eds.), Bullying in American schools: A social-ecological perspective on prevention and intervention (pp. 87– 106). Mahwah, NJ: Erlbaum.

 1.daļa. 

 

 

------

Sabiedriskās projekcijas sekas.

Projekcija psiholoģijā ir viens no psiholoģiskās aizsardzības mehānismiem. Parasti to piemēro indivīda psiholoģijas skaidrošanai. Vienkāršotā variantā projekcija ir savas negatīvās īpašības piedēvēšana vai saredzēšana citam, savas nevēlamās vajadzības, izjūtas, īpašības netiek atzītas kā sev piemītošas. Persona nevēlas redzēt savus trūkumus un izmanto visu, kas ir viņa spēkos, lai izvairītos no atbildības par tiem.

Projekcija ir aizsardzības mehānisms, kuru izmanto, lai izvairītos no atbildības par savām sliktajām rakstura īpašībām un to piedēvēšanu kādam citam. Tādējādi manipulators izvairās atzīt savu vainu, kā arī izvairās no atbildības par sekām.

http://veselam.la.lv/ka-destruktivi-cilveki-meistarigi-novel-atbildibu-uz-jums

Tas viss ir par individuālo psiholoģiju, kā darbojas indivīds.

Un tagad padomāsim, ja nu valsts, ierādņi, kaut kādi PR vai vadības speciālisti sarunā, ka šo problēmu mēs ne pa kam neatzīsim, bet nemitīgi projicēsim uz citiem.

Pie tam sistēmai ir reāla vara. Tas vairs nav jautājums, ka izmanto visu, kas ir viņa spēkos, lai izvairītos no atbildības par tiem. Tā ir reāla vara, kas atkal un atkal atkārto publikai tīkamas projekcijas un rosina tās pieņemt. Tai ir reāli resursi, vara, ietekme medijos, pieeja dažādiem sabiedriskās domas ietekmēšanas veidiem.

Te vēl ir tāda lieta, ka patiesībā jau tie, kas to projekciju izmanto, zina tos risinājumus, gudros ieteikumus un tamlīdzīgi, bet kaut kādu iemeslu dēļ nevar neko tādu atļauties lietot, tad nu turās pie labi izveidota projekcijas, vainas novelšanas, kūdīšanas mehānisma, kur viņi jūtas droši un labi un visu kontrolē. Ja nu kāds gribētu tos saprast un pats ko kontrolēt, tad tam veikli pārmet kontrolējoša rakstura īpašības vai uzkūda kādu izlaistu babeni, tipa jaže.... vai izregulējušos pusaudzi. Un tad jau lai tie tur ņemās, bet projicētāji manipulatori noskatīsies no malas. Drusku aizrāvos, laikam par daudz, bet tā reizēm tomēr notiek.

Īstu, reālu, labu pārvaldi ar īstu, jēdzīgu dialogu sistēma reizēm nevar atļauties, jo tad šādi speciālisti nebūs tik daudz vajadzīgi, vajadzēs uzlabot, mainīt sistēmu, bet to neviens negrib, pat tie, kuriem tā sistēma traucē, jo vienmēr taču varēs atrast kādu malējo, vai ne?